19 Novembris, Svētdiena
Sirdspriekam :

Dzeja sēru brīdim

Sirdspriekam » Dzeja

Palielināt Samazināt 10 Jan 2011 , 20:10

Dzeja sēru brīdim

No atmiņām paliek tik starojums maigs,
Tā kā liedagā sualrieta pēdas,
Turp, kur tu aiziesi, apstāsies laiks,
Norims sāpe, rūoes un bēdas.
   


Tā aiziet mūsu mīļie,
Aiziet no ikdienas rūpēm
Mierā un klusumā prom.
Paliek vien dvēseles gaisma...


Kas smagāks vēl var būt, pa dzīves taku ejot,
Kā atdot zemei to, kas sirdij tuvs un dārgs...
   


Nav tādu vārdu, ar ko izsmelt bēdas
No sirdīm, kas sāpēm pielijušas...



Daudz darbiņi padarīti,
Daudz solīši iztecēti:
Lai nu mīļā zemes māte
Pārklāj savu seģenīti.
   


Pierimst soļi, klusē domas,
Neskan mīļā mātes balss,
Tikai klusa sāpe sirdī
Ilgi vēl pēc tevis sauks.


Lai tēva mīla paliek dziļi sirdī,
Par avotu, kur mūžam spēku smelt...
   


Un tā mēs aizejas – tā: pēkšņi un pavisam
Bez ceļa atpakaļ. Smiltis klājas pāri visam.

 


Uzpūš vējš un pārrauj sveces mūžu,
Aust diena un pārrauj zvaigznes mūžu,
Krīt zvaigzne un pārrauj cilvēka mūžu.
 


Koks nezina, kad vētrā tas lūzīs,
Ne cilvēka sirds, kad pukstēt tā stās.


 
Un sāpes dvēselē kā melni pelni snieg.
Un smagas sakrājas, bet aprakdamas sagrūst.
Tik mēmi lūpas kliedz: par agru, ai, par agru!    


Zem zaļiem kokiem vakarā
Es runājos ar saules rietu,
Zem zaļiem kokiem vakarā
Es atradu savu mūža vietu.



Reiz nokaltīs raudošais bērzs,
Kas pāri kapam līkst sērs,
Kādai mūžīgai piemiņai stādīts.
Laiks ir un paliks vienmēr
Vienīgais lieluma mērs.
( Z. Purvs)



Brīnišdķos ziedos vēl mirdzēja pļava,
Vasara kvēloja mākoņu krokās,
Kad jaukā svecītē dzīvība tava
Izkusa slimības karstajās rokās.
( J. Ziemeļnieks)



Pārtrūjka stīga, apklusa dziesma,
Apdzisa zvaigznes, saira sapņi.
Viss tas notika pēkšņi un strauji.
Pielijis sāpju un asaru trauks.
  

Mēs klusi paliekam šai krastā,
Vēji šalkos un mierinās mūs,
Bet tava vieta, kas bija šai dzīvē,
Vienmēr mūsu atmiņās būs.


 
Aiz tevis dzīvība
Un gaisma paliek,
Un atmiņas
Kā krāšņs zieds.    



Aiz katra paliek dzīve
Un pasacītais vārds,
Bet atmiņas tik dārgas
Sirds ilgi saglabās.

 

Ai, vējiņi, kam nolauzi
Taisnāko ozoliņu;
Ai, nāvīte, kam paņēmi
Vienīgo bāleliņu?


 
Kad vakaram tavam neaust vairs rīts,
Kad mūžības gājiens tev iezvanīts,
Tad dvēsele brīva mūžībā iet,
Kur saule nekad vairs nenoriet.



Daudz darba stundu kopā nostaigājām,
Gan, priekus, bēdas pratām kopā vīt.
Bet šodien mums no tevis jāatvadās,
Bez Tevis darba diena sāksies rīt.
( F. Bārda)
   


Tā jau katra gaita –
Vienmēr kaut kur stājas,
Zaļas, lekna velēnas pāri klājas...
Arī tās ir mājas – mūža mājas.
( M. Čaklais)
 


Ir sāpes, ko nevar dalīt uz pusēm,
Nav tādu vārdu, kas mierināt spētu...
   


Atkal, zeme, tava velēna vaļā tiek klāta.
Atkal viena dziesma līdz galam izdziedāta.



Pierimst soļi, klusē doma,
Neskan mīļā tēva balss.
Tikai klusa sāpe sirdī
Ilgi vēl pēc tevis sauks.



Ai, māmulīt, kāpēc aizvēri acis
Un aizgāji tālumos?
Kas gudrus, mīļus vārdus nu sacīs
Un mājai gaišumu dos?



Reiz pienāk diena,
Nelūgta un skarba,
Kad dziļi, dziļi daudziem
Sirdis sāp.
 

Tas visskumjākais brīdis, kad mīļa sirds
Uz mūšu mūžiem pārtrūkst un stājas,
Tad zvaigznes pie debesīm asarās mirkst
Un tukšas kā klajums kļūst mājas.



Tu gāji bez atvadām projām,
Tā, it kā vēl neaizietu,
Cik savādi – šajā naktī pār brūcēm nolija klusi
Ne sāpes, bet zvaigžņu pilns lietus.
Aiz katra paliek dzīve
Un pasacītais vārds,
Bet atmiņas tik dārgas
Sirds ilgi saglabās
   


Ir zaudējumi, pie kuriem nekad nepierod,
Kurus nekad neaizmirst,
Lai gudrais prāts saka, ko sacīdams.
Sirdij ir savi iemesli,
Kas prātam nepieejami...
( Z. Mauriņa)



Neraudi, neraudi,
Kaut gara nakts:
Bij rīti balti,
Bij sarkani vakari
Un pašā vidū –
Bērzā zaļš vējš,
Raudi vai neraudi
Vienalga sāpēs.


   
Košu ziedu, dziesmu klusu,
Nav ko citu dāvināt.
Vieglas smiltis, saldu dusu
Kapu kalnā māmulīt.

Vēl gribējās strādāt,
Dzīvot un būt,
Bet pēkšņi – nakts,
Un saule jau zūd.
(M. Ķempe)


   
Pāri sirmām kapu preidēm
Pāršalc tavas dzīves stāsts.
Pāri darbam, sāpēm, ilgām
Baltu, vieglu smilšu klāsts.



Aiz zemes malas nogurst gara diena,
Būs vakars vēls un zvaigznēm pilna nakts,
Būs mūsu vudū vienas tukša vieta,
Viens darba mūžs būs kapu smiltīm segts.
 
  
Lai tēva mīlestība visos ceļos vada,
Lai tēva miers jums spēku dod.
Lai labā, apklususī sirds vēl ilgi
Teic padomus un ceļa maizi dod.



Nošalc kokos vēsma: Lai ir salda dusa,
Lai tev viegla dzimtās zemes smilts.
 
  
Laba sirds ir visa sākums,
Laba sirds ir visa beigums.



Cik tukšs un kluss nu kaktiņs, māt,
Kurš varēs tavā vietā stāt,
Kurš grūtā brīdī pienāks klāt?
Neviens tik tuvs vairs nebūs, māt.
   


Tu katram viena, tikai viena,
Kurai kā pie saules bērni turas klāt.
Tāpēc ir tik grūti, skumjām birstot,
Uz mūžu zemei tevi atdot, māt!
 


Akmens kalns nav sašķeļams,
Debes jums nav atvāžams,
Zelta gaismu neieliet
Dvēselēs, kad saule riet.
(K. Krūza)
 

   
Man nogura dvēselīte
Šai saulē dzīvojot.
Dod, Dieviņi, vieglu dusu
Baltā smilšu kalniņā.



Tu paliksi asnā, tu paliksi graudā,
Tu paliksi dziesmā šai dienā varbūt.
Bet vienmēr uz zemes starp ļaudīm,
Starp savējiem tev vajadzēs būt.
   


Priedes sērās šalko klusi,
Bērzi zaļās galvas liec.
Kādēļ, sirds, tu aprimusi?
Vēl tik maz zem saules iets.



Vienai dzīvei vieni vārti,
Saules gaismai atvērti.
Žēl, ka nezinām, cik ilgi
Tiks tie vaļā turēti.
   


Saņem silti, Zemes māte,
Manu mīļu māmuliņu,
Ieliec viegli savā klēpī
Sagurušo augumiņu.



Trīs saujas vasaras, dzimtenes vasaras
Dodiet man līdzi, kad šī saule riet.
Nevajag nopūtu, nevajag asaru!
Klusu! Lai kamene ķimenēs dzied!
   


Vēl galā nav darbs,
Vēl nebeidzas dziesma-
Iejaucas liktenis skarbs,
Nodzisa dzīvības liesma.



Nogrima saule, nodzisa zvaigznes,
Norima vēji un apklusa sirdis.
   


Mani sapņi paliek bērnos,
Tālāk būs jau viņu ceļš...



Jau saule riet. Sirds atvadās no dienas,
Sirds pretī klusumam un dusai iet...
Zem kokiem mūžīgiem, kas zilgmē slienas.
Jau saule riet...
   


Mirklis, un jau par vēlu,
Neko vairs nevar grozīt.
Mūsu sāpēm, mūsu žēlumam
Nav nekādas nozīmes.



Vēl tev bija jāpaliek šeit,
Vēl tik daudz dapņui, ko piepildīt,
Vēl tik daudz laba, ko izdarīt...
   


No tevis tik daudz bija, ko gūt.
Tavas pēdas ir dziļas, tās nepazūd,
Mums atmiņās vēl ilgi kopā būt...

Ja vēlies nobalsot par šo rakstu, sūti SMS ar tekstu

TXT BALSS

uz numuru

1897


Nobalsots 12120 reizes


Maksa (0,36 LVL) ir pievienota telefona rēķinam vai atrēķināta no priekšapmaksas kartes.
Atbalsts: +37129469896 | zinuspice@gmail.com | Piedāvā fortumo.lv
IESKATIES!

Materiāls publicēts sadarbībā ar vietni

Ievietots : 10 Janvāris 2011

Skatīts : 36360 reizes

Avots : http://www.aprinkis.lv/?id=401815

Birkas : mūžības, mūžībā, kapos, sēru, gaitā, sēras, dzeja, sērās

(Balsu nav)
Portāls iesaka
Komentāru pagaidām nav. Esi pirmais !
Pievienot komentārus var tikai reģistrētie lietotāji.
[ Reģistrācija | Ieeja ]
Ziņu Spice neatbild par rakstiem pievienotajām lasītāju atsauksmēm, kā arī aicina portāla lasītājus, rakstot atsauksmes, ievērot morāles un pieklājības normas, nekurināt un neaicināt uz rasu naidu, iztikt bez rupjībām. Lūguma neievērošanas gadījumā Ziņu Spice patur tiesības liegt rakstu komentēšanas iespēju, kā arī dzēst neatbilstošos komentārus.
Komentāru noformēšana
kas-notiek.ucoz.lv

Bērnu audzināšana - riskants pasākums, jo veiksmes gadījumā par to tiek maksāts ar grūtu darbu un lielām rūpēm, bet neveiksmes gadījumā - nav lielāku bēdu salīdzinot ar šīm.
-- Demokrīts

«Žigulis» nepamana «sarkano» un pakļūst zem tanka

  • Visi aktuālie video
  • 19 Novembris vēsturē

    Vai jūtaties droši par savu darbavietu?
    Atbildes: 56
    Ārstniecības augi Latvijā | Пик известий | Tiek izmantotas uCoz tehnoloģijas | Katalogs | Kinofilm@LV