Labāk nāve, nekā zobu sāpes : Ziņu aģentūra ZS
8 Decembris , Ceturtdiena
Dzīve :

Labāk nāve, nekā zobu sāpes

Dzīve » Vēsture

Palielināt Samazināt 12 Dec 2011 , 21:10

Labāk nāve, nekā zobu sāpes

PAGĀJUŠĀ GADSIMTA SĀKUMĀ ĻAUDIS JOKOJA ŠĀDI - PUIKA JAUTĀ TĒVAM: "PAR KO LAI STUDĒ - PAR ACU VAI ZOBU ĀRSTU?" - "TIKAI PAR ZOBĀRSTU, DĒLS, JO ACIS KATRAM TIKAI DIVAS, BET ZOBI TRĪSDESMIT DIVI," ATTEICIS TĒVS. 20.-30. GADOS ZOBĀRSTU PRESTIŽS AUGA UN STOMATOLOGUS BEIDZOT SĀKA UZSKATĪT PAR DAKTERIEM, NEVIS AMATNIEKIEM.

Senie latvieši, kā zināms, vispār iztika bez zobārstiem, jo dzīvoja un ēda veselīgi. Ja nu tomēr kāds zobs apsāpējās, pret šo vainu derēja riebēju noskaitīti buramvārdi un zāļu novārījumi. Populāras bija ozolzīļu, dievkociņu tējas, dēles uz vaigiem vai pīpes dūms no driģeņu sēklām, vībotnēm, apiņiem. Tāpat praktizēja ķiploku vai sīpolu sulas lietošanu, bet eksotiskāks pasākums bija zibens saspertas egles skaidas bāšana caurajā zobā.

Viduslaiku pilsētās pirmās palīdzības funkcijas zobu dziedniecībā pildīja bārddziņi, pirtnieki vai labākajā gadījumā kāds visās jomās izdarīgs ķirurgs, kas sāpošo zobu centās izraut. Ārsti, kas sāka specializēties tieši zobu lietās, Eiropā parādījās tikai 18. gadsimtā, bet arī viņi galvenokārt bija rāvēji, protēžu un zālīšu licēji. Par kaut kādu plombēšanu visbiežāk nebija ne runas. Par to mūsdienu izpratnē nopietni varēja domāt tikai 19. gadsimta otrajā pusē, kad amerikānis Džeimss Morisons aptuveni 1870. gadā izgudroja gan zobārstniecības krēslu, gan kājminamo urbi.

Bonbongām - nē!
Līdz Krievijas impērijai modernās zobārstniecības gudrības nonāca 19. gadsimta beigās. Kurš bijis pirmais zobārsts latvietis, mūsdienās noskaidrot nav iespējams, taču pirmā latviešu zobārstu biedrība dibināta 1908. gadā. Tobrīd tajā aktīvi sāka darboties dainu vācēja Krišjāņa Barona dēls Kārlis, kuru pamatoti uzskata par latviešu zobārstniecības veidotāju un sakārtotāju.
Priekšstats, ka zobiem noteikti jābūt ne tikai veseliem, bet pēc iespējas baltiem, Rietumu pasaulē guva popularitāti pēc Pirmā pasaules kara. Šis modes vilnis skāra arī Latviju, kurā, rimstoties neatkarības cīņām, bija 383 zobārsti uz 1,6 miljoniem iedzīvotāju. Jāteic, vēl 20. gados zobārstus nemaz neuzskatīja par pilnvērtīgiem mediķiem, un ārsta statusu viņiem turpmākajos gados nācās iekarot neatlaidīgā cīņā, pierādot savu nepieciešamību. Kādu artavu deva ASV un Eiropā plašu interesi iemantojusī atziņa, ka iekaisuši un slimi zobi var būt par iemeslu citām organisma saslimšanām. "Beidzamā laikā nereti notiek, ka kādās slimībās, kas nepadodas nekādiem ārstēšanas paņēmieniem, sekojot speciālista norādījumam, beidzot izmeklē arī zobus, vai tajos neslēpjas slimību perēkļi," rakstīja žurnāls Atpūta.
Atsaucoties uz amerikāņu zobārstu novērojumiem, prese biedēja, ka bojāti zobi varot izraisīt pat garīgas slimības. Skolēniem ar sliktiem zobiem esot mazākas garaspējas un lielāka varbūtība kļūt par noziedzniekiem. "Trūcīga mutes kopšana veicinot arī pāragru novecošanu," sprieda Jaunākās Ziņas. Gluži didaktisks izklausījās 1939. gada 27. jūlijā avīzē Rīts, atsaucoties uz vācu presi, publicētais raksts par 43 gadus vecu Minhenes iedzīvotāju Šlosera kungu, kurš nošāvās savā dzīvoklī, jo citādi veselo vīrieti bija nomocījušas zobu vainas. Dienu pirms pašnāvības viņš esot izteicies: "Labāk mirt nekā katru dienu staigāt ar zobu sāpēm!"

Civilizācijas lāsts
Patiesībā vidusmēra Latvijas pilsonim zobu dakteris nemaz nebija tik pieejams. Zobu ārstēšana lielākoties bija vai nu turīgo ļaužu, vai arī slimokasu dalībnieku un valsts ierēdņu, dzelzceļnieku, militārpersonu privilēģija. Šī situācija mainījās tikai 30. gadu beigās, kad valsts ķērās pie zobārstniecības "demokratizēšanas", sākot plānveidīgi dalīt Latviju "zobārstniecības rajonos" un gādājot, lai valsts apmācītie dakteri sniegtu pakalpojumus pēc valsts noteikt cenrāža.
Vārdu zobārsts medicīnas apritē oficiāli pieņēma vien 1938. gada 11. februārī, atzīstot līdz tam izmantoto ārsts zobu slimībās par praksē neērtu. Ap šo laiku valdības protežētā zobu ārstēšanas kampaņa, jo īpaši Rīgā, ritēja pilnā sparā - pilsētas valde finansēja mazturīgo bērnu dakterēšanu, sūtīja uz nomaļu skolām "ceļojošus zobu ārstēšanas kabinetus", dalīja bezmaksas zobu sukas un zobu tīrāmo pulveri. To, ka valsts pagriezusies, tā teikt, ar seju pret zobu jautājumu, varēja manīt vēl agrāk, vismaz kopš 1935. gada, kad amatpersonas konstatēja, ka skolu beidzējiem mutes dobums ir ļoti sliktā stāvoklī, un skolu ārstiem oficiāli piekodināja īpaši uzraudzīt skolēnu, sevišķi mazturīgo, zobu stāvokli. Līdz tam zobu uzmanīšana skolās daudzmaz notika vienīgi pirmajās klasēs, bet vecākajās ārstu sauca, ja skolēnam zobs bija sācis sāpēt.
"Zobu stāvoklis tautā ļoti slikts. Ne vien pie mums, arī citām tautām vēl ir stipri ļaunāks stāvoklis kā pie mums. Kas vainīgs? Civilizācija. Mūsu laikos zobiem vairs nav darba. Ar katru jaunu paaudzi zobi pasliktinājas, jo žokļi netiek pietiekoši nodarbināti. Barību tagad uzņem sasmalcinātā veidā, un zobiem nav ko kost," LU Zobārstniecības institūta speciālisti 1937. gada rudenī atzina Brīvajā Zemē.

Čakarē, ko māk
Traki klājās cēsniekiem, kuri 1924. gadā dzīvoja patiesās bailēs no agresīvā vietējā zobārsta. Šis vīrs, vārdā Vilhelms, praktizēja kabinetā Gaujas ielas 16 nama otrajā stāvā. Dakteris ne tikai nodarbojies ar spiritismu, hipnotizēšanu un klientiem stāstījis "dīvainas lietas", bet arī vairākkārt piekāvis Cēsu pilsoņus. Prese konstatēja, ka cēsniekiem viņš iedvešot "nopietnas bailes un tie otrreiz iet pie viņa ārstēt savus zobus vairs neuzdrošinoties". "Tā kā policijai ar šo ārstu vairākkārt iznākušas darīšanas dēļ viņa gluži neparastās uzvešanās, jo tas pat gluži svešus pretimnācējus uz ielas apvainojoši aizskar, tad ir pamats šaubīties, vai šis zobārsts būtu pieskaitāms pie normāliem cilvēkiem," satraucās Policijas Vēstnesis. Bet Jēkabpils Vēstnesis 1929. gadā publicēja tādu repliku: "Interesanta parādība novērojama Krustpilī pie kādas zobārstes. Ar zobu ārstēšanu nodarbojas ne tikai viņa, bet arī tās vīrs, kuram, jādomā, nav ne attiecīgo tiesību, ne vajadzīgās prasmes. Zobārstes vietu viņš izpilda tad, kad tās nav mājās. Tādos gadījumos viņš pilnīgi patstāvīgi apstrādā pacientus. Ir bijuši gadījumi, kad neapzinīgi pacienti arī viņam atļauj ārstēt un plombēt. Vai uz to gan nevajadzētu attiecīgām iestādēm griezt vērību?" Pieminētais zobārstes Manušēvičas vīrs laikam bija kolorīta personība, jo pēc pieciem gadiem, 1934. gada martā, avīze sūdzējās, ka šis kungs zobārstniecības kabinetā veicot aģitāciju un "visiem zobus ārstējošiem solījis dažādus pakalpojumus, ja tie balsošot slimokases pilnvarnieku vēlēšanās par sarakstu Nr. 7".
Bez kļūmēm zobārstu darbā tiešām neiztika. 1930. gada janvārī Rīgas pilsētas 1. slimnīcā no Kuldīgas ieveda 25 gadu vecu pacienti, kas vizītes laikā nejauši ar siekalām bijusi norijusi plombēšanas procesā izmantoto Millera adatu. Laikraksts atzīmēja, ka tas nav pirmais gadījums un vainojama esot zobārstu nevērība.

Kur uzglūn briesmas
Sabiedrības acīs zobārsta profesija 20.-30. gados iekaroja materiāli ienesīgas jomas slavu. Klienti taču pārsvarā bija naudīgi! Garnadži un viltvārži to nevarēja neievērot. Pavisam reālu šarlatānismu 1937. gadā piedzīvoja dundadznieki. "Rīgas žīds Jankels Jenohs Lurjē ieradies Dundagā, apmeties viesnīcā un sācis pieņemt zobu slimniekus, uzdodamies par Rīgas speciālistu. Vēlāk dundadznieki sapratuši, ka apkrāpti: sudraba plombu vietā ielikts cements, kas drupis nost ar visām zelta plāksnēm. Toties stingrs bijis speciālista honorārs." Jaunākās Ziņas stāstīja, ka Lurjē notverts un tiesa viņam piespriedusi divas nedēļas aresta plus 46 latus par labu pacientam.
Kabinetu uzgaidāmajās telpās nereti notika zādzības. 1924. gadā policija apcietināja jaunu dāmu Antoņinu Auziņu, kas zobārstu kabinetu priekštelpas aptīrīja sistemātiski, aiznesot mēteļus ar zvērādas apkaklēm, rokassomiņas, lietussargus un reiz pat grīdsegu. Savukārt 1939. gada sākumā Rīgas apgabaltiesa izskatīja Annas Raškēvicas lietu. Šī dāma specializējās pašu zobārstu apzagšanā. Par viņas upuriem krita vairāki galvaspilsētas stomatologi. Vienam sieviete bija nozagusi zelta zobus, citam - instrumentus, pie viena izšeptējot klientu un mediķu mēteļu kabatas. Raškēvicas guvums bija iespaidīgs - vairāk nekā 3000 latu. Par šo naudu zagle un viņas līgavainis paspēja apmēbelēt dzīvokli.

Ja vēlies nobalsot par šo rakstu, sūti SMS ar tekstu

TXT BALSS

uz numuru

1897


Nobalsots 316 reizes


Maksa (0,36 LVL) ir pievienota telefona rēķinam vai atrēķināta no priekšapmaksas kartes.
Atbalsts: +37129469896 | zinuspice@gmail.com | Piedāvā fortumo.lv
IESKATIES!

Materiāls publicēts sadarbībā ar vietni

Ievietots : 12 Decembris 2011

Skatīts : 950 reizes

Avots : http://legendas.lv/content/labak-nave-neka-zobu-sapes

Birkas : zobā, zobārstniecības, stomatologus, zobārstiem, zobārstu, sāpes, zobs, ārstu, zobu

(Balsu nav)
Portāls iesaka
  • Kā datorspēles ietekmē bērnus un pusaudžus

  • Aisha neiekļūst Eirovīzijas finālā

  • Ārzemnieki izpirks visus Latvijas īpašumus?

Komentāru pagaidām nav. Esi pirmais !
Pievienot komentārus var tikai reģistrētie lietotāji.
[ Reģistrācija | Ieeja ]
Ziņu Spice neatbild par rakstiem pievienotajām lasītāju atsauksmēm, kā arī aicina portāla lasītājus, rakstot atsauksmes, ievērot morāles un pieklājības normas, nekurināt un neaicināt uz rasu naidu, iztikt bez rupjībām. Lūguma neievērošanas gadījumā Ziņu Spice patur tiesības liegt rakstu komentēšanas iespēju, kā arī dzēst neatbilstošos komentārus.
Komentāru noformēšana
kas-notiek.ucoz.lv

Ja jūs neizjūtat vēlēšanos pārkāpt vismaz vienu no desmit baušļiem, tas nozīmē, ka ar jums kaut kas īsti nav kārtībā.
-- Čestertons

«Žigulis» nepamana «sarkano» un pakļūst zem tanka

  • Visi aktuālie video
  • 8 Decembris vēsturē

    Kam šobrīd visvairāk būtu nepieciešama sociālā palīdzība?
    Atbildes: 49
    Ārstniecības augi Latvijā | Пик известий | Uzturēšanu nodrošina uCoz | Katalogs | Kinofilm@LV