Asinskārā vendeta : Ziņu aģentūra ZS
10 Decembris, Sestdiena
Dzīve :

Asinskārā vendeta

Dzīve » Vēsture

Palielināt Samazināt 4 Nov 2011 , 21:10

Asinskārā vendeta

ASINSATRIEBĪBA - ŠĶIETAMI ARHAISKA UN SEN AIZMIRSTA PARĀDĪBA - TURPINA PASTĀVĒT JOPROJĀM. MŪSDIENĀS, KAD LIKUMI ATTIECAS GANDRĪZ UZ VISĀM CILVĒKU ATTIECĪBU FORMĀM, IR APBRĪNOJAMI, KA DAŽĀS VALSTĪS SENĀ SENČU TRADĪCIJA TURPINA DZĪVOT.

Vairāki vēsturnieki agrīnās sabiedrības redz konstantā atriebības stāvoklī. Arī pirmie likumi pieļāva asinsatriebību, jo viss balstījās uz senāko likumu - acs pret aci, zobs pret zobu. Šis likums tika iekļauts arī vienā no senākajiem kodeksiem - Babilonijas valdnieka Hammurapi likumos, kas tika izdoti 18. gadsimtā p. m. ē. Ar stingro kodeksu valdnieks centās panākt savu pavalstnieku atbildību; viņiem vajadzēja saprast, ka par jebkādu noziedzīgu nodarījumu, tīšu vai netīšu, pienāksies sods.

Tiesības un pienākums
Veidojoties pirmajām civilizācijām, asinsatriebības tradīcija netika atmesta. Gluži otrādi - tā tika iekļauta pirmajos likumu krājumos. Piemēram, Senajā Grieķijā personiska atriebība pāridarītājiem bija dabiska un ierasta parādība. Tā sakņojās grieķu morālē. Tika uzskatīts, ka asinsatriebība ir karš, līdzīgi kā karš ir nenoteikta asinsatriebību sērija. Šādus atriebības likumus atļāva dievi, un atriebība bija ne tikai tiesības, bet arī pienākums. Atkarībā no slepkavības apstākļiem Atēnu pilsētvalsts sev paturēja tiesības izvēlēties vienu no izlīguma variantiem - atļaut notikt atriebībai, slēgt abu pušu vienošanos par noteiktu samaksu nogalinātā dzimtai vai veikt procesuālas darbības.
Viduslaikos nekas būtiski nemainījās. Strīdu kārtošanā līdzekļus īpaši neizvēlējās. Šajā laikā bija jūtams arvien lielāks sabiedrības spiediens uz cietušo. Pēdējam atriebība tika uzspiesta kā "svētākais no pienākumiem", kas jāpilda pat aizkapa dzīvē. Ja cietušais bija jau miris vai viens pats nespēja pienākumu pildīt, viņam nereti palīdzīgu roku sniedza tuvinieki.
Arī austrumslāvu un baltu cilšu apdzīvotie reģioni viduslaikos dzīvoja zem asinsatriebības zīmes. Pirms krustnešu ienākšanas Latvijas teritorijā 13. gadsimta sākumā te nebija ne vienotas valsts, ne kādas citas augstākas varas. Pastāvēja tikai atsevišķas dzimtas, kas viena ar otru regulāri karoja, un tikai dzimtas robežās valdīja miers. Ja dzimtas loceklis gribēja palikt kopienā, viņam vajadzēja pakļauties dzimtas vecākā varai un kopienas iekšējiem likumiem. Katram loceklim bija ne vien tiesības, bet pat pienākums izmantot asinsatriebību pret visiem dzimtas ienaidniekiem. Tās sauca par vaidu tiesībām, bet slepkavu, kurš nogalinājis, - par vaidnieku.
Ja kāds no dzimtas tika ievainots, visi karotspējīgie vīrieši sāka privātu karu, kamēr visi otras dzimtas vīrieši bija nogalināti vai piekrita maksāt līdzības naudu - atlīdzību, ko pieprasīja aizvainotā dzimta. Ja otra dzimta piekrita maksāt, atlīdzība bija tik liela, ka to spēja panest tikai visa dzimta kopā, nevis atsevišķs tās loceklis. Ja vainīgās dzimtas locekļi nespēja atlīdzību samaksāt, vaidnieku nodeva īpašumā cietušā dzimtai. Viņu dēvēja par parāda drelli, kam savs parāds bija, tā teikt, jānodrellē. Ja vaidnieks cietušā dzimtu neapmierināja, viņi bija tiesīgi drelli nogalināt, tādējādi līdzības nauda maksātnespējas gadījumā kļuva par privātu sodu vaidniekam. Ja dzimta noziedznieku atteicās pieņemt, viņš tika izlikts brīvajā tirgū un, samaksājot 40 markas, drelli varēja iegūt kāds muižnieks. 13. gadsimta avoti liecina, ka "vaidu laiki" pastāvējuši plašā toreizējās Latvijas teritorijā un vaidnieki klejojuši no vienas dzimtas uz otru.

Asiņainās saliņas
Lielākajā daļā Eiropas asiņainā vendeta pamazām nodeva savas pilnvaras valsts tiesību institūcijām, kuras tagad centās regulēt arī privātu noziegumu sodīšanu. Neraugoties uz to, arī Jaunajos laikos saglabājās vairākas saliņas, kur senā tradīcija palika spēkā. Piemēram, Napoleona dzimtenē Korsikas salā laikposmā no 1683. līdz 1715. gadam dzīvību asinsatriebības dēļ zaudēja gandrīz katrs ceturtais no 120 tūkstošiem salas iedzīvotāju. Atriebības iemesls bija ne tikai slepkavības vai ievainojumi, bet arī ģimenes goda aizskaršana. Karstasinīgie korsikāņi par goda aizskaršanu varēja nodēvēt arī nenozīmīgus sīkumus, kaut vai atteikšanos no piedāvātās zupas.
Atšķirībā no korsikāņiem, Kaukāza tautām - armēņiem, gruzīniem, čečeniem - asinsatriebība nebija pastāvīga un nekontrolējama emocija. Viņiem tas vairāk saistījās ar sabiedrības viedokļa uzspiestu pienākumu. Tomēr arī Kaukāzā neiztika bez vendetas. Dagestānā viens šāds strīds ilga vairāk nekā 250 gadu, no 17. gadsimta līdz pat 19. gadsimta 60. gadiem. Interesanti, vai jaunāko paaudžu radinieki vēl spēja paskaidrot, kāpēc viņi karo ar otru ģimeni?
Viens no ilgstošākajiem strīdiem saistīts ar skotu klaniem Ganiem un Kītiem. Tas sākās jau 15. gadsimta vidū, bet oficiāli mierizlīgums tika panākts tikai pēc pieciem gadsimtiem. Abas skotu dzimtas cīnījās par ietekmi viduslaiku Skotijas provincē Keitnesā. Ganu klans, kura izcelsme tiek saistīta ar skandināvu vikingiem, ar Kītiem pirmoreiz konfliktā nonāca 1464. gadā, kad cieta sakāvi kaujā Keitnesas ziemeļos. Tomēr nopietnāks iemesls sadursmei radās pēc vairāk nekā desmit gadiem, kad Kītu klana vadonis Dugalds nozaga Ganu klana pārstāvi Helēnu, kura bija saderināta ar Aleksandru Ganu. Aleksandrs tika nogalināts, savukārt ieslodzītā Helēna izdarīja pašnāvību. Turpmāk starp abiem klaniem izcēlās vairāki nopietni konflikti. Strīda nobeigums tika panākts kaujā pie Svētā Tīra kapelas. Izmantojot viltību, tajā uzvarēja Kītu klans - abi klani bija vienojušies kaujā izmantot 12 vīrus zirgu mugurās, bet Kīti uz katra zirga pamanījās sasēdināt divus karotājus. Šajā kaujā dzīvību zaudēja visi iesaistītie Ganu klana pārstāvji, tostarp viņu vadonis. Vēlāk gan tāds pats liktenis piemeklēja arī otra klana barvedi. Tomēr Gani ar to nebija mierā un vēlākajos gados sagaidīja izdevību, lai izrēķinātos ar Kītiem. Kādā uzbrukumā tika noslepkavots Kītu vadonis Viljams un desmit citi klana pārstāvji. Ar to klanu strīds nebeidzās, jo gan viena, gan otra ģimene iesaistījās bruņotos konfliktos ar citiem klaniem. Oficiāls izlīgums šai vendetai tika panākts 1978. gadā, kad abu ģimeņu pārstāvji parakstīja līgumu par Draudzības saitēm.

Rožu kari
Vendetas notikušas arī valstu augstākajās aprindās. Ar Rožu karu nosaukumu vēsturē iegājusi leģendārā cīņa par Anglijas troni no 1455. līdz 1485. gadam. Divus gadus iepriekš Anglijai neveiksmīgi bija beidzis Simtgadu karš pret Franciju, kas saasināja cīņu par karaļa titulu. Tajā iesaistījās ietekmīgākās karaļa asinsradinieku ģimenes. Valdošo Lenkasteru karalisko namu, kura simbols bija sarkana roze, izaicināja Jorku dinastija un tās atbalstītāji, kuru ģerbonī savukārt bija balta roze. Trīsdesmit gadu laikā notika vairāk nekā desmit lielas sadursmes starp abu karalisko dzimtu karaspēkiem, nemitīgi mainot svaru kausus par labu vienai vai otrai nometnei. 1461. gadā, pateicoties uzvarai pie Toutonas, Jorkas Edvards IV atņēma troni garīgi slimajam Lenkasteru Henrijam VI. Drīz vien pēdējā atbalstītājs grāfs Voriks troni viņam atguva. Taču Voriks 1471. gadā krita kaujā pie Barnetas, un Henrijs un Lenkasteru piekritēji tika noslepkavoti. Pēc 12 gadiem troni uzurpēja Jorkas Ričards III, kurš lika Londonas Tauerā nožņaugt savus brāļadēlus Edvardu V un Ričardu. Viss atrisinājās 1485. gadā, kad Velsā ar savu karaspēku izcēlās Lenkasteru mantinieks Henrijs VII, kurš kaujā pie Bosvortas sakāva Ričardu un nodibināja Tjūdoru dinastiju.

Mūsdienu īpatnības
Rakstnieki notikumus aprakstīja, bet kā vendetas pastāvēšanu skaidro mūsdienu sociologi? Pēc viņu domām, daudzas sabiedrības gan agrāk, gan tagad asinsatriebības tradīciju izmanto sabiedriskās kārtības regulēšanai. Dažās tautās vendeta bija un ir pretstats haosam, jo kontrolē vardarbības izplatību. Sabiedrības locekļi var justies drošāk nekā situācijā, kad vardarbība netiek regulēta. Tam gan var oponēt, jo viena slepkavība atriebjoties noved pie nākamās, tomēr nevar nepiekrist, ka vendetas galvenā ideja ir kārtība, nevis haotiska vardarbība.
Mūsdienās asiņainā tradīcija kā vardarbības regulēšanas veids zaudē nozīmi tikai tur, kur efektīva likumdošana spēj vardarbību turēt grožos. Ieskatoties likumdošanas vēsturē, redzam, ka patiesībā tikai relatīvi nesen asinsatriebību efektīvi ierobežo likums. Modernas sabiedrības un valstis ir iemācījušās cilvēku kaislības regulēt ar likumu spēku. Rietumu pasaule attīstījusi tādu sabiedrības racionalitātes līmeni, kas kaislīgas jūtas un niknumu spēj aizstāt ar disciplīnu un loģiku. Tomēr diezgan daudzās pasaules vietās gan Rietumos, gan Austrumos vendetas tradīcija joprojām ir saglabājusies. Rietumeiropā tā eksistē Francijā, īpaši Korsikas salā; Itālijā - Sicīlijā, Sardīnijā, Kampānijā, Apūlijā; Horvātijas Dalmācijas reģionā; Krētā, Irākā, Turcijā, Čečenijā, Gruzijā un Azerbaidžānā. Ārpus Eiropas asinsatriebības areāli aptver vairākas Āfrikas ciltis, naidīgos klanus Ķīnā, Filipīnās, šiītus un sunnītus Irākā.

Sv. Valentīna dienas slaktiņš
Arī mafijas grupējumu savstarpējas izrēķināšanās uzskatāmas par raksturīgu asinsatriebības piemēru. 20. gados Čikāgas pagrīdes biznesa galvenie noteicēji bija itāļu izcelsmes mafiozo ar slaveno Alu Kaponi priekšgalā. Viņu lielākie konkurenti bija īru Nortsaidas banda, ko vadīja Bagss Morans. Strīds sākās 1924. gadā, kad cīņā par pozīcijām nelegālā alkohola tirgū tika nogalināts sākotnējais Morana bandas šefs O'Banjons. Atbilde ilgi nebija jāgaida - aizvainotā puse uzbruka ietekmīgam Kapones sabiedrotajam, bet vēlāk arī pašam Kaponem. Abi gangsteri par mata tiesu paglābās no nāves. Līdz 1929. gadam notika vairākas Kapones biznesa partneru slepkavības. 1929. gada 14. februārī Kapone nolēma atriebties. Ala padotie, pārģērbušies par policistiem, ar ložmetējiem Morana alkohola noliktavā sacaurumoja septiņus Nortsaidas gangsterus - pats Morans nepaspēja ierasties. Banda bija iznīcināta, bet šis slaktiņš bija arī Ala Kapones gulbja dziesma, jo drīz policija viņam nāca uz pēdām un pelnīti iesēdināja cietumā.


Ja vēlies nobalsot par šo rakstu, sūti SMS ar tekstu

TXT BALSS

uz numuru

1897


Nobalsots 136 reizes


Maksa (0,36 LVL) ir pievienota telefona rēķinam vai atrēķināta no priekšapmaksas kartes.
Atbalsts: +37129469896 | zinuspice@gmail.com | Piedāvā fortumo.lv
IESKATIES!

Materiāls publicēts sadarbībā ar vietni

Ievietots : 04 Novembris 2011

Skatīts : 408 reizes

Avots : http://legendas.lv/content/asinskara-vendeta

Birkas : kodeksiem, tradīcija, vendeta, asinskārā, likumu, sods, ASINSATRIEBĪBA, atriebības

(Balsu nav)
Portāls iesaka
Komentāru pagaidām nav. Esi pirmais !
Pievienot komentārus var tikai reģistrētie lietotāji.
[ Reģistrācija | Ieeja ]
Ziņu Spice neatbild par rakstiem pievienotajām lasītāju atsauksmēm, kā arī aicina portāla lasītājus, rakstot atsauksmes, ievērot morāles un pieklājības normas, nekurināt un neaicināt uz rasu naidu, iztikt bez rupjībām. Lūguma neievērošanas gadījumā Ziņu Spice patur tiesības liegt rakstu komentēšanas iespēju, kā arī dzēst neatbilstošos komentārus.
Komentāru noformēšana
kas-notiek.ucoz.lv

Tukši un mazdūšīgi cilvēki nereti pret saviem padotajiem un cilvēkiem, kas nespēj izrādīt pretestību, atļaujas niknuma un dusmu uzplūdus un iztēlojas, ka šādi demonstrējuši savu vīrišķību.
-- Smits Ā.

«Žigulis» nepamana «sarkano» un pakļūst zem tanka

  • Visi aktuālie video
  • 10 Decembris vēsturē

    Kam šobrīd visvairāk būtu nepieciešama sociālā palīdzība?
    Atbildes: 49
    Ārstniecības augi Latvijā | Пик известий | Uzturēšanu nodrošina uCoz | Katalogs | Kinofilm@LV