21 Septembrī, Piektdiena
Dzīve :

Arnis Mednis: “Plinti krūmos es nemetu”

Dzīve » Viedoklis

Palielināt Samazināt 15 Sep 2018 , 05:14

Arnis Mednis: “Plinti krūmos es nemetu”

Ar mūziķi, komponistu, bijušo grupas "Odis" dziedātāju Arni Medni tiekamies viņa Āgenskalna ierakstu studijā. 56 gadus vecais Mednis pēc 2011. gadā piedzīvotās nopietnas veselības krīzes atsācis komponēt, radīt jaunu mūziku. Mūziķim ir lieli plāni (arī "Odis" kontekstā), un ar tiem viņš padalījās arī ar mums. Sarunā pieskārāmies gan politikai, gan reliģijai, arī dažādiem televīzijas šoviem, tajā skaitā Eirovīzijas konkursam, kurā Arnis Mednis 2001. gadā pārstāvēja Latviju. Ar šo interviju sākam arī jaunu rakstu sēriju - "Sestdienas lielā intervija". Būs interesanti. 

Tiekamies studijā Āgenskalnā, cik sen jau šeit strādājat? 

Šīs telpas es īrēju gadus trīs. Mājās parasti tiek radīts pamats, un tad šeit nāk kolēģi, virzām visu tālāk uz priekšu. Tāds ir šā būceņa kosmiskais uzdevums.

Sākam ar ko pavisam sadzīvisku. Kā jums pagāja šī karstā vasara? 

Karstums tiešām bišķi nomāca, jo man nebija iespējas vienkārši sēdēt jūras vai upes krastā. Vasara pagāja, domājot par manu projektu, koncertuzvedumu “Tālavas taurētājs”, kas radīts pēc Rūdolfa Blaumaņa tāda paša nosaukuma balādes.

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Pastāstiet detalizētāk!

Uzvedumam esmu komponējis mūziku, veltījis to Latvijas simts gadu jubilejai. Mani šis darbs uzrunāja jau sen, vienkārši agrāk veselība nebija tik labā kondīcijā, lai varētu ķerties pie kaut kā tik nopietna.

Veselība uzlabojās, nāca simtgade, un es domāju, nu, jātaisa.

Pašlaik norit visi pēdējie darbi, tiek taisītas videoprojekcijas un darītas visas tehniskās lietas. Koris “Salve”, kuru vada mani klasesbiedri, pašlaik iestudē šo materiālu, lai mēs būtu gatavi jau 11. novembrī Jāņa baznīcā, Rīgā, ar pirmatskaņojumu. Koncerti paredzēti arī 14., 15. un 16. novembrī. Būs koris, pavadošais sastāvs ar dažādiem mūziķiem – kokle, ģitāra, sintezatori.

FOTO: Publicitātes foto

Kas jūs iedvesmoja radīt šo koncertuzvedumu?

Laikam iedvesmoja pats fakts, ka Latvijai aprit simts gadu, un tas, ka jau agrāk biju šo darbu lasījis, un man likās, ka vajadzētu kaut kā to iedzīvināt. Izdomāju, ka vislabākais veids būtu koncertuzvedums – tā nav ne opera, ne teātris. Tā ir cita forma. Operā vai teātrī tas būtu panaivi, ka kritīs kaut kādas egles, kaut ko gāzīs, skries ar koka zobeniem ļaunie pa dekorācijām. Ilgi domāju un sapratu, ka šāds koncertuzvedums ar projekcijām varētu būt visemocionālākais veids, kā šo stāstu izstāstīt. 

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Kāpēc nolemts koncertus rīkot tieši baznīcā?

Ļoti laba akustika, fantastiskas velves, ļoti skaisti. Tā jau ir ļoti iestaigāta koncertzāle. Mēs izskatījām dažādus variantus, bet beigās apstājāmies tieši pie šī.

Tagad esat nācis klajā ar ļoti latvisku projektu, bet agrāk daudz aizrāvāties ar dziedāšanu angļu valodā...

Plāni jau kaut kādi ir. Šeit jāņem vērā faktors, ka es tādas ļoti aktīvas solista gaitas vairs tā kā neplānoju. Kā lai saka, pulkstenis tikšķ, laiks iet...

man tā grūti iedomāties, ka es tagad blieztu ar mikrofonu pa skatuvi.

Bet, nu, visādi projekti jau, protams, padomā ir. 

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Nav jau obligāti pašam jābliež.

Arī tā var, protams. Kaut kas noteikti būs, bet man pašlaik vissvarīgākais ir “Tālavas taurētājs”. Angļu valoda jau nav aizmirsta. Man ļoti izteikts bija šis frāzējums dziedot, kuru biju ilgus gadus kopis – ļoti amerikānisks. Tas būtībā radīja iespaidu, ka daudzi, kas klausījās, uzreiz jau sprieda, no kura Amerikas gala tas varētu būt. Liekas, ka man tomēr tas austrumkrasts izrunas ziņā varētu būt tuvāks. 

Es jūs no bērnības atceros uzstājamies Eirovīzijā un kopā ar Lindu Leen. Tās man pašai, kā deviņdesmito gadu sākuma bērnam, ir visspilgtākās atmiņas par jums.

Ar to Eirovīziju es bišķi kā circenis pelnos iekūlos. Ir tāds teiciens “curiosity killed the cat” (tulkojumā no angļu valodas – "ziņkārība nogalināja kaķi") – man vienkārši bija ziņkārība, un vislabāk jau to apmierināt, pašam piedaloties.

Protams, tā bija vieta, kur man nevajadzēja bāzties, un nevis tāpēc, ka nedabūju lielo balvu, bet tāpēc, ka tā nav mana vieta.

Bet bija baigā ziņkāre, kas tas tāds ir. Man igauņu draugi brauca, visu laiku man ausīs “dziedāja” kaut ko par Eirovīziju. Un es domāju: pa, pa, kas tad tas ir? Laikam jāaizbrauc un jāpaskatās. 

Ja Eirovīzija nebija priekš jums, tad jau laikam arī nav lielas vēlmes palīdzēt “Supernovas” censoņiem?

Es domāju, ka “Talantu fabrikas” periods bija gana spilgts manā dzīvē. Divreiz vienā upē neiekāpsi. Tas ir pagājis, tagad ir jaunāki cilvēki, kas to turpina darīt, un nē, šāda doma nav.

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Runājot par šoviem, pašlaik visaktuālākais ir “X Faktora” otrā sezona.

Droši vien jā. Bet es neapgalvošu, ka baigi sekoju līdzi. Es zinu, ka tāds zvērs ir un ka viņš darbojas, un droši vien tur ir labi reitingi, televīzijas bosi apmierināti ņurrā. Naudiņa ripo, kas arī bija jāpierāda. Bet es nedomāju, ka man kaut kādā veidā būtu tajās batālijās jāiesaistās, jo es to savu cīņu jau esmu izcīnījis.

Lai arī kāda tā “Talantu fabrika” bija, bet viņa bija īstajā laikā un īstajā vietā, un man bija tā laime būt visam klāt un pieredzēt arī to, kā pie “LNT” Elijas ielā notika demonstrācija, kad tika izbalsots Dons.

Bija plakāti, jaunas meitenes, tīņi, kas bļāva “atdodiet mums Donu”, “Donu atpakaļ šovā”. Faktiski nevarēja ierakstīt nevienu raidījumu, jo troksnis bija tāds, ka gāja cauri logiem. Tas bija forši. Bet plānu ceļot laika mašīnā atpakaļ man nav.

Skaidrs, tad vairs jau negribas atpakaļ tajā “ātrās ēdināšanas” šovbiznesā.

Ko nozīmē gribas, negribas... kā lai saka, ir bezgala daudz jaunu dziedātāju, producentu, kuri tur darbojas, jo jāmāk jau arī uzvesties. Katram vecuma posmam ir savs uzvedības modelis. Un apgalvot to, ka man šobrīd ir 20 vai 30 gadi, es nekādi nevaru. Līdz ar to es uzvedos, kā vajadzētu uzvesties, manuprāt. Bet plinti krūmos nemetu.

Šoruden gaidāma ne tikai jūsu projekta lielā pirmizrāde, bet arī Saeimas vēlēšanas, kas ietekmēs mūsu visu dzīves.

Vēlēsim ar. Par ko, es īsti nezinu, bet nu... būs jāuzmet acs. Es neesmu politiski aktīvs, nav sanācis pētīt. Bet nu apmēram tās manas politiskās prioritātes caur gadiem ap “Vienotības” politisko spektru grozās.

nuprāt, tādi mierīgi, nosvērti Eiropas tipa politiķi mums ir daudz labāki nekā kaut kādi kvēlo runu teicēji un zobenu vicinātāji. 

Nu, viens no spilgtākajiem mūsu zobenu vicinātājiem ir Artuss Kaimiņš.

Viņš bija aktieris, vai ne? Nu lūk. Viņam nedeva lomas teijāterī droši vien, sadusmojās un aizgāja taisīt politisko teātri. Bet nu vajag jau arī kādu, kas uzjautrina cilvēkus, jo citādāk viņi tur sēž tādi saduguši tanīs Saeimās. Brīnums, kā viņam kamera joprojām ir dzīva. Tagad jau tās kameras diži nemaksā, bet tas jau mūsdienās baigais numurs, ka ar telefonu var arī videoklipu nofilmēt. Agrāk, pasarg dies, tas bija tik sarežģīti. Atceros, kā mēs savulaik taisījām klipus – kas tā bija par ņemšanos, kas par borģeli! 

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Jūs stāstījāt, ka veselības stāvoklis pēc pārciestā insulta bija uzlabojies tiktāl, ka varējāt sākt darbu ar jaunu projektu. Kā pašlaik jūtaties?

Veseļojos. Man patiesi paliek labāk, bet, līdz atveseļošos, vēl ir tāls ceļš. Es varu funkcionēt. Man gan vienmēr jāņem spieķītis palīgā staigāšanai, kreisās rokas dēļ klavieres arī vēl nevar kārtīgi paspēlēt, bet sāk jau pamazītiņām atiet. Nu tā man visi teikuši – laiks un fiziskās aktivitātes.

Man mājās stāv trenažieris, uz kura es kustos, jāatzīst gan, varētu biežāk. Sestdienās cītīgi braucu peldēt uz baseinu Vaivaros. Pamazītiņām paliek labāk, bet tas ir šausmīgi lēni.

Labi, ka vispār kaut kas iet uz priekšu, jo ir arī tādi, kuriem... Man vismaz organisms spēj kaut kā reģenerēties un darboties. Tas ir, bet nu...

Kā pašlaik rit jūsu ikdiena?

Es, piemēram, par šodienu varu pateikt. Vienpadsmitos pie manis atbrauca kolēģis, skaņu vīrs, ar viņu darījām lietas pie datora. Divos tiekos ar jums, tad vēl kaut kādas tīri sadzīviskas lietas.

Rīt man divos sarunāts pie Raimonda Macata. Mēs... [čukst] tas slepeni – mēs atjaunosim grupu “Odis”.

Nākamgad sasauksim lielo preses konferenci un tad stāstīsim, kas aiz ādas. Tas gan vēl ir tikai tādā stadijā, ka mēs, vecie, esam sanākuši kopā un apspriežam, ka, eu, visi vecie atkal apvienojas, mums arī vajadzētu. Čaļi teica, ka laikam jau vajadzētu, varētu atkal uzbliezt. Plānots, ka būsim visi no pirmā sastāva, izņemot taustiņinstrumentālistu, kuram ar veselību nav gana labi, – viņa vietā būs Macats. Būsim visi tie, kas bija “Radio, radio”, “Hei, mazā” un “Šodien ārā saulains laiks”. Jo mums “Odisam” jau to transformāciju cauri gadiem bija daudz. Sākām ar to un beidzām ar tīru amerikāņu blūzu. 

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Kad grupa sāka darbu?

Nedaudz pirms jūsu dzimšanas... kaut kad satiku “Jumpravas” džekus, un viņi teica, ka viņiem 34 gadi šogad ir. Viņi ir divas nedēļas vecāki par mums. Aigars Grauba teica: “Ā, nu tad mēs varam jūs pēc aliņa sūtīt.”

“Jumpravai” jau 34 – kāpēc “Odis” neturpināja savu darbību?

Tam tāda konkrēta iemesla nebija. Es domāju, ka vienkārši izbeidzās “degviela”. Mums nekāda šķiršanās ar skandālu un mikrofonu dauzīšanu pret zemi nebija. Vienkārši spēlējām, spēlējām, katrs sāka veidot savus projektus, tie projekti kļuva svarīgāki par spēlēšanu “Odis”. Tādas tās lietas bija. Tā arī pa īstam tādu pēdējo atvadu koncertu nenospēlējām, kur varēja pateikt paldies par klausīšanos. 

Tā kā “Tālavas taurētājs” būs dzirdams baznīcā, turklāt pirms tam intervijās esat izteicies, ka esat pievērsies Dievam, vēlējos pajautāt - kādas ir jūsu attiecības ar To Kungu?

Es cenšos ievērot un saprast viņa norādes. Tas, kāpēc es nonācu līdz reanimācijai un insultam, bija tas, ka es galīgi negribēju sadzirdēt viņa dotos padomus. Un viņam nācās pieņemt mērus attiecībā uz manu nevēlēšanos tos dzirdēt. Jo viņš jau neko sliktu man nevēlēja, tikai labu. Tas bija veids, kā apturēt manu iešanu nepareizā virzienā. Citam varbūt ir bijis citādāk, bet, tā kā es biju šausmīgi pārliecināts, ka varu un daru, esmu baigais vecis, viņam nācās lietot šādu metodi. 

Vai tagad labāk sanāk ievērot un izprast zīmes no augšas?

Es cenšos. Es nezinu, vai man tas izdodas labāk, bet vismaz cenšos, atšķirībā no perioda pirms insulta. Es mēģinu meklēt, saskatīt, sadzirdēt, ieraudzīt šīs zīmes un norādes. 

Esat stāstījis, ka agrāk visus negludumus un stresu mēģinājāt nolīdzināt ar alkoholu. 

Tās bija nāvīgi indīgas “zāles”. Ja paskatās manas profesijas pārstāvjus, tad, ja kādam ir kādas “ziepes”, turpat tuvumā ir pudele. Tas ir ar garantiju. Ja kādam kaut kas sagājis ar veselību, karjeru, ģimeni, vajag tikai pamest skatu apkārt, un turpat vien ieraudzīsiet alkoholu. Nu jā. Tā tas ir.

Tāpat kā pasaules mūzikas industrijā, šādas likstas tiek “ārstētas” ne tikai ar alkoholu, bet arī ar stiprākām vielām...

Paldies dievam, tas mani neskāra. Es laikam biju vecā parauga, kaluma. Man pietika ar problēmām ar alkoholu, ka man nekādas citas lietas nepiedalījās manas dzīves bojāšanā. 

Strādājot šajā industrijā, gan jau šādas vielas ietekmēja arī kolēģus.

Man labs čoms sabendēja savu veselību ar “mauriņu”. Es to nemaz nezināju, ka viņš visu laiku “kurina”, un vienā brīdī viņš “dakurinājās” un viņam sagāja veselība grīstē pa riktīgo. Tāda man tā pieredze bijusi. Es vienkārši nepamanīju, bet, pat ja būtu sapratis, ko tad tur var izdarīt? Teikt, lai nedara? Gan jau ir kāds veids, kā tādas lietas ietekmēt, bet es neesmu to pētījis. 

Man pašam alkohols jau nebija kā izklaide – man tas bija veids, kā spēju eksistēt.

Es vakarā atnācu mājās un, ja neizdzēru to alkohola daudzumu, kas nodullina, tad nespēju neko. Sēžu, kratos un viss. Mans alkoholisma paveids bija diezgan smags un dīvains, jo nevis gāju ar čaļiem dzert, bet sēdēju mājās un dzēru tikai tāpēc, lai nomierinātos. Man bija tas “gods” izbaudīt Latvijas ekonomisko krīzi viskrāšņākajā veidā. Es kaut kā aiz savas muļķības un neuzmanības iekūlos krīzes pašā karstumā ar visneizdevīgākajām kārtīm rokās. 

Kādas pašlaik ir jūsu attiecības ar alkoholu?

Manas attiecības ar alkoholu ir tādas, ka nelietoju to pie jebkādiem apstākļiem ne piliena. Man arī “Prozit” konfekti neiemānīs. Un te nav runa par to, ka varētu iedzert malciņu šampanieša Jaunajā gadā vai alu Jāņos – nemaz nekādos apstākļos neko. Biju aizgājis nesen uz pārtikas izstādi Rīgā un nopirku dabīgo kvasu. Tas bija jau mazliet sācis rūgt. Es pagaršoju, bija mazliet jūtams alkohols – nē, paldies. Varbūt 0,5 grādi, bet tomēr. Līdzīgas attiecības ar grādīgajiem varētu būt maestro Raimondam Paulam, ka ne pie kādiem apstākļiem un nekādā daudzumā.

Kā tad tagad tiekat galā ar to ikdienas nemieru un stresu?

Šobrīd nav krīzes, cenšos neiekulties lietās, kur šis stress rodas. Es jau pats ar savām rokām un kājām ierāpos tajā krīzē pašā viducī, jo kāds sātans mani dīdīja to džeza klubu taisīt. Kas mani dīdīja? Mans ego. Kā, es taču baigais vecis. Nu lūk. Vienkārši šobrīd nelienu līdzīgās situācijās. 

Saksofonists Deniss Paškevičs pavisam nesen atvēra džeza klubu, un drīz arī tas beidza savu darbību. Vai džeza klubiem Latvijā kāds lāsts uzlikts?

Jau ir aizvērts? Viņš varbūt vismaz bez reanimācijas tika tam cauri, jaunāks organisms. 

Bet kāpēc džezam Latvijā tik grūti izdzīvot?

Kāpēc nevar uz kārklu krūma ananasu uzpotēt? Tas ir tas, ar ko “Odis” savulaik nodarbojās un tad gaidīja, kad augs ananasi un kad mēs varēsim viņus ēst. Nē, nevar to izdarīt. 

Vai Latvijā maz ir vērts kādam mēģināt atvērt džeza klubu?

Nu, tad jau atbilde ir skaidra, ka nē.

Džezs kā mūzikas veids ir ļoti skarbs, jo, lai tur vispār kaut ko sasniegu, ir jāiegulda šausmīgs darbs. Un beigu beigās, kad esi to darbu ielicis, izrādās, ka ir ļoti maz cilvēku, kas spēj to novērtēt.

Džezs strādā ļoti mazās devās un uz ļoti šauru auditorijas daļu. Bet tas nav tikai Latvijā. Kaut vai Vācijā tas mazais džeza baudītāju pulciņš ir skaitliski lielāks, jo daudzreiz lielāka ir arī valsts, tāpēc citviet varbūt tomēr labāk iet. [..] Biju gribējis iet uzmest aci Denisa klubam, bet redz, jau vairs nekā. 

Mēs parunājām par jūsu profesionālo dzīvi, par situāciju valstī, par mūziku. Ja drīkst prasīt, kā ir ar jūsu personīgo dzīvi?

Prasīt drīkst, bet, ja drīkst, es neko dziļi nestāstīšu. Bet man ir mana otrā pusīte, ar kuru es dzīvoju kopā. 

Un jums ir arī jau pieauguši bērni. Varat lepoties ar vectētiņa titulu?

Es esmu vectēvs. Man ir mazmeitiņa Norvēģijā ar manu meitu. Esmu dabūjis paaugstinājumu, esmu opis. Viena daļa no manas ģimenes tad tagad ir ziemeļos. Dēls gan ņemas pa Latviju. 

Tagad jau daudzās ģimenēs kur nu kurais aizceļojis. Arī ar vīzām jau ir daudz mazāk problēmu nekā kādreiz.

Paņem naudiņu kabatā, sēdies lidmašīnā un lido. Tādā ziņā, salīdzinot ar manu jaunību, tas ir ļoti viegli. Un mēs dzīvojām tādā informācijas vakuumā, to pārējo pasauli jau īsti nesapratām. Tagad šī informācijas apmaiņa internetā ir satriecoša. Kāds pat var iemācīties caur video spēlēt ģitāru. Bet, ja visi tagad internetā var iemācīties spēlēt ģitāru, tad tev jāspēlē tā, lai tu izceltos visu to cilvēku vidū, kas dara to pašu. 

Kādreiz viss bez interneta tomēr bija lokālāks, tagad nevar nepamanīt globalizācijas ietekmi. Kāda ir jūsu attieksme pret sociālajiem tīkliem?

Tikai pirms mēneša ieviesos “Facebook”. Saprotot - ja neesi “Facebook”, tad tu neesi vispār, ieviesu profilu. Man otrā pusīte teica, ka jau esot kādi četri tūkstoši to draugu vai sekotāju. 

Tad sanāk, ka es ar jums sazinājos “Facebook” un sarunājām šo interviju pavisam neilgi pēc jūsu piereģistrēšanās tur.

Līdz tam man nebija īsti vēlme to darīt, bet no profesionālā viedokļa man tur jābūt. Tādi, kas muļķības kultu, neraksta, iespējams, neliekos viņiem pietiekami aizraujošs. Pārsvarā visi ļaudis, kas ar mani virtuālajā vidē kontaktējas, ir gana adekvāti. 

 

Ja vēlies nobalsot par šo rakstu, sūti SMS ar tekstu

TXT BALSS

uz numuru

1897


Nobalsots 6 reizes


Maksa (0,36 LVL) ir pievienota telefona rēķinam vai atrēķināta no priekšapmaksas kartes.
Atbalsts: +37129469896 | zinuspice@gmail.com | Piedāvā fortumo.lv
IESKATIES!

Materiāls publicēts sadarbībā ar vietni

Ievietots : 15 Septembrī 2018

Skatīts : 18 reizes

Avots : https://www.tvnet.lv/6404370/arnis-mednis-plinti-krumos-es-nemetu

Birkas : mūziķim, komponistu, Eirovīzijas, Odis, Mednis

(Balsu nav)
"Ziņu Spice" rekomendē
Komentāru pagaidām nav. Esi pirmais !
Pievienot komentārus var tikai reģistrētie lietotāji.
[ Reģistrācija | Ieeja ]
Ziņu Spice neatbild par rakstiem pievienotajām lasītāju atsauksmēm, kā arī aicina portāla lasītājus, rakstot atsauksmes, ievērot morāles un pieklājības normas, nekurināt un neaicināt uz rasu naidu, iztikt bez rupjībām. Lūguma neievērošanas gadījumā Ziņu Spice patur tiesības liegt rakstu komentēšanas iespēju, kā arī dzēst neatbilstošos komentārus.
Komentāru noformēšana

Manas rīcības pamatprincips vienmēr ir bijis šāds: izvirzīt pēc iespējas augstākas prasības cilvēkam un pēc iespējas vairāk cieņas pret viņu.
-- Makarenko

Rīgas svētku tiešraide

  • Visi aktuālie video
  • 21 Septembrī vēsturē

    Kam šobrīd visvairāk būtu nepieciešama sociālā palīdzība?
    Atbildes: 49
    Ārstniecības augi Latvijā | Пик известий | Tiek izmantotas uCoz tehnoloģijas | Katalogs | Kinofilm@LV