23 Martā, Sestdiena
Dzīve :

Alberts Legzdiņš: Latvija mūs izglāba

Dzīve » Viedoklis

Palielināt Samazināt 3 Aug 2011 , 08:49

Alberts Legzdiņš: Latvija mūs izglāba

Viņi ir atpakaļ! "Čikāgas piecīši" svin 50 gadu jubileju, un tādā reizē neiztikt arī bez tūres pa Latvijas pilsētām (starts jau piektdien Siguldā), noslēguma koncerta Nacionālajā teātrī un vēl supernoslēguma Mežaparkā pilsētas svētku laikā. Tikāmies ar leģendārā ansambļa dibinātāju Albertu Legzdiņu un, kā jau jubilejas reizē, vairāk pakavējāmies tālākas un nedaudz tuvākas pagātnes dzīlēs.

Jubilejas vienmēr saistītas ar to, ka gribot vai negribot jāatminas pats starts. Pirms 50 gadiem tas sākās kā sava veida dumpis vai vienkārši vēlme dziedāt dzimtenes dziesmas?

Sākās viss tā, ka mēs ar nu jau nelaiķi Modri Avotiņu mēdzām uzspēlēt jauniešu pulciņos Čikāgā. Es spēlēju akordeonu, viņš tādas kubiešu bundziņas. Un tad jau 1962. gadā tika rīkoti Amerikas Latviešu jaunatnes svētki, uz kuriem sabrauca tūkstošiem latviešu jauniešu no visas Amerikas un Kanādas. Tolaik jau vēl bija tā masa, ko savākt. Rīcības komiteja izvēlējās mūs ar aicinājumu braukt apkārt pa Ameriku un reklamēt šo pasākumu. Nopirkām "folksvāģa" busiņu un gandrīz katru nedēļu bijām kādā Amerikas vai Kanādas pilsētā. Austrumu krasts, Rietumu krasts, tiešām apbraukājām visu Ameriku! Par katru izrādi mums maksāja piecus dolārus, kas bija paredzēti drēbju tīrīšanai. Toreiz par pieciem dolāriem vēl tiešām varēja iztīrīt visas drēbes, tagad varbūt pietiktu vienām biksēm... Mūs visur silti uzņēma, izguldināja, par to nebija jāuztraucas. Beigu beigās tajos Jaunatnes svētkos mums bija divi izpārdoti koncerti un ar to arī vēlējāmies beigt, bet publika vairs negribēja to pieļaut. Nāca ielūgumi no iepriekš apmeklētajām pilsētām. Tātad nu jau piedāvājumi koncertēt par lielāku naudu! Tā mēs sākām nopietni tūrēt. Pēc Amerikas sekoja Austrālija, Dienvidamerika, Eiropa...


Foto: No grupas arhīva

Sākotnēji jūs dziedājāt ko – tautasdziesmas?

Ne gluži. Mēs kā reiz gribējām tikt no tā vaļā, jo visos latviešu sarīkojumos jau tika dziedātas tautasdziesmas. Gribējās kaut ko priecīgāku, jo tika jau dziedātas diezgan skumīgas tautasdziesmas, kā jau trimdā. Pats arī sāku kaut ko sacerēt, sākām tulkot amerikāņu dziesmas. Ļoti palīdzēja Amerikas sešdesmito gadu atmosfēra. Tur bija burvīgas dziesmas, roks vēl nebija tā "iesēdies". Tās amerikāņu dziesmas gan speciāli tulkojām tā jocīgi, likām kopā dīvainus popūrijus, lai cilvēkiem interesantāk.

Hipiju laiki jūs nekādi neskāra?

Īsti nē. Drīzāk izmantojām tos savos skečos. Piemēram, latviete apprecējusi amerikāni un tas amerikānis ir īsts hipijs. Bet viņam tiek piedāvāts īsts latviešu ēdiens, un kāda ir tā reakcija... Es spēlēju to hipiju, man bija tās platās bikses, parūka, viss, kā nākas. Laiks bija ļoti krāšņs un materiāls programmai burtiski peldēja tev apkārt. Centāmies iet līdzi laikmetam, bet savā veidā. Tagad gan Amerikā tie laiki sen ir pagājuši, vairs laikam nebūtu iespējams tādā veidā pasniegt tos tagadējos rokgrāvējus.

Vai jaunākā paaudzē arī vēl ir jūtama tāda vēlme muzicēt savējiem, kā to kādreiz darījāt jūs?

Ļoti maz. Es domāju, ka galvenā problēma ir valodas zināšanas – trūkst to izteiksmes spēju. Vēl pirms dažiem gadiem bija tādas grupas, bet tagad tas iet uz galu. Čikāgā ir labi zināma grupa "Adam Zahl" (no vārda "ēdamzāle" - red. piez.). Viņi ir ļoti labi mūziķi, dzied arī mūsu gabalus. Viņi ir vienīgie, kas tā pa īstam ir palikuši.

Atgriežoties pie senākiem laikiem, sākotnēji jūsu ansamblis bija virzīts uz izteiktu satīru, ar runāšanu starp dziesmām. Humora piesātināta programma. Tas noteikti bija apzināts imidžs.

Jā, humors, joki bija vismaz 50 procenti no mūsu izrādes. Mūsu skeči bija par latviešu sabiedrību, un cilvēki vienkārši mira nost aiz smiekliem, jo neviens cits kaut ko tādu nedarīja. Latviešiem it kā nebija pierasts tā par sevi pasmieties. Mācījāmies no amerikāņiem, kā sevi pasniegt, kā atrast "punch lines" (jokus noslēdzošās frāzes). Tos skečus rakstījām kopā ar Uldi Ievānu, viņš bija kļuvis jau par īstu profesionāli. Tagad esmu palicis vienīgais, kurš vēl ar to ansamblī nodarbojas, tas ir ļoti grūti. Ulda aiziešana no ansambļa, protams, bija šausmīgs trieciens. Apmēram, kā braukt ar divām izšautām riepām. Un latviešiem ar humoru ir diezgan grūti, turklāt ļoti atkarīgs, kur tu spēlē. Spēlējām nupat Anglijā "Straumēnos" (Lielbritānijas latviešu kopienas nosaukums), un tur viss bija ļoti labi – bārs jau bija vaļā stundu pirms mūsu uzstāšanās un visi bija iesiluši. Londonā savukārt pirms mūsu uzstāšanās bārs nebija vaļā un neviens ar gavilēm nesagaidīja. Līgo svētkos uzstājāmies Kanādā, kur savukārt bija atkal pilnīgi cita publika – ēda savus šašlikus, dzēra aliņu un mūsu koncerta laikā pat daudzi bija pagriezuši muguru un savā starpā sarunājās. Skumjš brīdis.

Koncerti laikam ir dažādi visiem... Te der atcerēties laikam jau vienu no spilgtākajiem jūsu koncertiem, kas notika 1989. gadā Mežaparkā. Bijāt jau grupa ar pieredzi, izbraukājuši vai visu pasauli, izveidojuši stabilu programmu un noslīpējuši savu humoru, kas viss bija domāts latviešiem dažādās zemēs. Un tad pēkšņi nonācāt pilnīgi savādākā, revolucionārā vidē pašā Latvijā!

Tas bija neticami perfekts brīdis. Visi lamāja Kultūras sakaru komiteju, ka viņi ir čekisti un tā tālāk, bet bez viņiem mēs nebūtu šeit bijuši. Pirms tam mēs tiešām nezinājām, kas mūs sagaida. Mēs nevarējām iedomāties, ka koncertā būs desmitiem tūkstoši cilvēku. Acu priekšā redzēju tādu Sporta manēžu, kurā varētu saiet kādi pāris tūkstoši cilvēku. Tā kā koncerts bija Mežaparka estrādē, tad organizētāji teica, ka publika sēdēs tur, kur koris, un mēs būsim pagriezti otrādi, ar seju pret viņiem. Bet tad es saņēmu zvanu ar tekstu – Albert, ir problēmas, būs tomēr jāspēlē otrādi.

Vēl pēc nedēļas, kā tagad atminos, man tas bija četri no rīta, saņēmu zvanu – pirmā izrāde Mežaparkā esot izpārdota! Es pārvaicāju, vai tas ir kaut kāds joks? Mēs vienkārši trāpījām īstajā brīdī.

Vēlāk tas vairs nebūtu tik efektīgi, ātrāk mūs vienkārši būtu izraidījuši no Latvijas. Es jau kopš septiņdesmitajiem gadiem biju mēģinājis dabūt ansambli iekšā Latvijā... Vienīgais piedāvājums bija tāds ļoti piesardzīgs – jūs varētu ar Janīnu (Ankipāni) atbraukt un divatā padziedāt ģildē, tad jau redzētu, kā iet.

Bet koncerts Mežaparkā izmainīja jūsu grupas tēlu uz visiem laikiem – jūs taču tikāt pie jauna, revolucionāra statusa!

Pilnīgi noteikti, un tieši tas mūs izglāba. Mēs bijām pienākuši pie tā punkta, kad bijām jau visur, kur varējām, uzspēlējuši vairākas reizes. Zinājām, kāda tur būs publika, mēs pat zinājām, ko mums tur dos vakariņās, kādas meitenes pie mums nāks... Ansamblim bija 30 gadi. Daudz!

Tiešām bija doma beigt. Pietiek! Bet pēc koncerta Mežaparkā bija skaidrs, ka tagad vismaz jāuztaisa kāds disks, ko tiem cilvēkiem paklausīties. Tā nu mēs esam noturējušies jau līdz 50.

Latvijas tūri noslēgsiet atkal Mežaparkā. Vai atkal ir doma beigt grupas darbību? 50. Pietiek!

Vajadzētu, ne?

Varbūt "Čikāgas piecīši" ir kļuvuši par tādu brendu jeb zīmolu, kas nu jau vienkārši nevar tā beigties – nāks nākamā un vēl nākamā paaudze?

Iespējams, ka tā ir viena no mūsu neveiksmēm – neesam uzaudzinājuši jaunu ansambli. Mums arī nav tik daudz bērnu. Man ir, dēls pat ir rokeris, bet lielākajai daļai nemaz īsti nav bērnu. Kaut ko jau varējām izveidot, bet neizdarījām, tādēļ ar tagadējo grupu viss arī beigsies. Visticamāk, ka pēdējais koncerts varētu būt nākamā gada Dziesmu svētkos Milvoki. Ko tad mēs vēlreiz brauksim uz Latviju? Rīkotāji varētu jau vairs negribēt mūs redzēt.

Taču šāda tūre pa Latviju taču jums pašiem ir interesanta arī 2011. gadā?

Ir interesanti. Atkal adrenalīns tomēr.

Šis patiesībā ir ļoti pateicīgs laiks jūsu tūrei – notikusi šūpošanās politiskajā vidē, tautai radusies jauna ticība, ka kaut kas varētu mainīties...

Jā, tā sanāk - kā Latvijā kaut kas nozīmīgs notiek, tā esam klāt! Palasīju tagad avīzes, Latvijā tagad ir daudz materiāla programmai.

Un ko tad sagaidīt no jūsu koncertiem Latvijā?

Noteikti kaut ko priecīgu, jo mums jau teica, ka nospiestajai tautai tagad vajag priecīgas dziesmas. Ceru, ka mums tā arī izdosies!





Ja vēlies nobalsot par šo rakstu, sūti SMS ar tekstu

TXT BALSS

uz numuru

1897


Nobalsots 407 reizes


Maksa (0,36 LVL) ir pievienota telefona rēķinam vai atrēķināta no priekšapmaksas kartes.
Atbalsts: +37129469896 | zinuspice@gmail.com | Piedāvā fortumo.lv
IESKATIES!

Materiāls publicēts sadarbībā ar vietni

Ievietots : 03 Augustā 2011

Skatīts : 1223 reizes

Avots : http://www.tvnet.lv/izklaide/notikumi/386839-alberts_legzdins_latvija_mus_izglaba

Birkas : Latvija, Legzdiņš, Mežaparkā, dziesmas, leģendārā, jubileju, Čikāgas, piecīši, koncerta, ansambļa

(Balsu nav)
"Ziņu Spice" rekomendē
  • Desmit virtuālā seksa baušļi sievietēm

  • Minusa/Jursone kvalificējas Pasaules kausa pamatturnīram

  • Amerikā top "Jēzus šovs"

Komentāru pagaidām nav. Esi pirmais !
Pievienot komentārus var tikai reģistrētie lietotāji.
[ Reģistrācija | Ieeja ]
Ziņu Spice neatbild par rakstiem pievienotajām lasītāju atsauksmēm, kā arī aicina portāla lasītājus, rakstot atsauksmes, ievērot morāles un pieklājības normas, nekurināt un neaicināt uz rasu naidu, iztikt bez rupjībām. Lūguma neievērošanas gadījumā Ziņu Spice patur tiesības liegt rakstu komentēšanas iespēju, kā arī dzēst neatbilstošos komentārus.
Komentāru noformēšana

Reibums - labprātīga ļaušanās vājprātam.
-- Aristotelis

Rīgas svētku tiešraide

  • Visi aktuālie video
  • 23 Martā vēsturē

    Kam šobrīd visvairāk būtu nepieciešama sociālā palīdzība?
    Atbildes: 49
    Ārstniecības augi Latvijā | Пик известий | Tiek izmantotas uCoz tehnoloģijas | Katalogs | Kinofilm@LV