Kāpēc mainās laika izjūta? Kas to ietekmē? Filozofijas, psiholoģijas un budisma versijas : Ziņu aģentūra ZS
5 Decembris , Pirmdiena
Dzīve :

Kāpēc mainās laika izjūta? Kas to ietekmē? Filozofijas, psiholoģijas un budisma versijas

Dzīve » Dažādi (D)

Palielināt Samazināt 7 Apr 2016 , 06:55

Kāpēc mainās laika izjūta? Kas to ietekmē? Filozofijas, psiholoģijas un budisma versijas

Laiku piepildām paši

Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes asociētais profesors RAIVIS BIČEVSKIS: Ne visos laikos cilvēki laika plūdumu ir izjutuši vienādi. Daudzi filozofi, raksturojot moderno laikmetu – XVIII, XIX, XX gadsimtu un mūsdienas –, ir pievērsuši uzmanību tam, ka patlaban laiks plūst daudz ātrāk; modernitāte ir laika paātrinājuma laikmets. Tas, kā mēs tagad domājam par laiku, lielā mērā nozīmē domāt paātrinātā laikmeta situācijā: kā ar paātrinātā laikmeta izjūtu un nosacījumiem sadzīvot, kā neizkrist no modernās pasaules laika un vienlaikus saglabāt distanci no pilnīgas ieraušanas laika plūdumā.

Viens no aspektiem, ko varētu apskatīt laika sakarībā, ir paskatīties, kā mūsu dzīvē mainās laika ritmi un vai mēs paši ar savu gribu spējam tos mainīt. Vai mēs dzīvē atvēlam laiku straujam, intensīvam darba posmam un arī tiem mirkļiem un posmiem, kuros šķietami nekas nenotiek. Var izrādīties, ka nav viegli pierast pie tā, ka aiz straujās darba ikdienas ir arī mirkļi, kuros nekas nenotiek. Tajos mēs pievēršamies nevis kādiem notikumiem, piemēram, lasīšanai, sarunām un pienākumu veikšanai, bet gan tieši laika plūdumam, tas ir, mēģinām uztvert laiku bez tā, ka to kaut kas piepilda. Ikdienā mēs laiku piepildām ar daudz ko. Pareizāk būtu teikt: dzīve mūs piepilda ar bezgala daudziem pienākumiem un notikumiem, bet vienā brīdī tomēr jāietur distance un jāmēģina padomāt, cik lielā mērā mēs paši piepildām savu laiku. Šajā brīdī rodas jautājums par kvalitatīvo dzīves izvēli. Ar ko mēs piepildām savu laiku? Kādi ir kritēriji labai dzīves izvēlei? Kas ir labi piepildīts laiks? Kā vispirms nonākt pie izpratnes par labumu un labu dzīvi?

Pastāv kvantitatīvi un kvalitatīvi piepildīts laiks. Kvantitatīvo laiku mērām ar pulksteni un hronometru, un tad šķiet, ka visi mirkļi dzīvē ir vienādi. Kvalitatīvajā laikā mēs gan ar gribu, gan citreiz, ļaujoties laika ritumam, piemēram, kādā brīdī dabā izjūtot tās ritmu, mainām laika mirkļu homogenitāti (vienādumu). Šajos brīžos nonākam pie secinājuma, ka katrs mirklis var būt citāds. Viens mirklis paiet ātrāk, cits – lēnāk. Tad kļūstam uzmanīgāki pret to, kā piepildīt mirkļus.

Tie, kuriem laiks mūsdienu straujajā dzīves ritmā neskrien tik ātri, iespējams, ir spējuši padomāt, kā kvalitatīvi piepildīt laiku. Bet dzīves izjūtā – laiks tik ātri skrien – ir vēl cita problēma. Proti, modernajā laikmetā pārāk piekopjam jaunības kultu. Ja jauna cilvēka dzīvē nenotiek daudz notikumu, ja šis dzīves laiks nav spraigs un interesants, šķiet, ka tas vairs nav dzīvs. Modernais laikmets, modernā eiropeiskā sabiedrība jaunības kultu ir padarījusi par vadlīniju visai dzīvei. Tā vien šķiet, ka tiek sagaidīts, ka arī septiņdesmit gados cilvēka dzīve obligāti ir tik pieblīvēta ar interesantiem notikumiem un rit tik ātri kā jaunībā un brieduma gadu sākumā. Modernais laikmets ir attālinājies no sakārtotā dzīves laika, kas noris dzīves posmos.

Lai paskaidrotu tuvāk atšķirību starp dzīves posmu laiku un modernā laika jauna cilvēka kultivēto laiku, var izmantot piemēru no latviešu literatūras klasikas. Rainim ir dzejolis Saules gadi. Tajā viņš raksta, ka bērnam smaida saule, jaunietim – mēness, ar ko domāts jaunības romantikas laiks, brieduma gados – tūkstoš zvaigznes spīd, tātad daudzi darbi, plāni, ieceres, sasniegtie mērķi. Bet sirmā gadi ir aizsaules gadi, saka Rainis, jeb mūžības gadi. Tātad sirmajam jāsāk domāt par mūžību. Dzejnieks raksturo cilvēka dzīvi atbilstīgi posmiem, norādot, ka katrā no tiem laiks rit atšķirīgi un katrā dzīves posmā ir dažādas intereses un citāda dzīves virzība.

Ja vienu no dzīves posmiem ļoti izceļ, padara par laikmeta vadošo paraugmodeli, saskaņā ar kuru vajadzētu dzīvot, ir izjaukts tradicionālais sakārtotais dzīves modelis, kurā ir laiks, kad cilvēks dzīvo intensīvi, un ir arī laiks, kad viņš dzīvo apcerīgi un nododas pārdomām nevis saistībā ar ikdienas steigu, bet drīzāk ar mūžību. Diez vai nepieciešams kādu no šiem posmiem padarīt par paraugu visam mūžam. Modernais laiks gan pieprasa dzīvot aktīvu dzīvi un līdz ar to lielā mērā ir nobīdījis malā modeli, kurā iekļautos arī kontemplatīvā jeb uz mūžību vērstā dzīve, kas paredz daudz līdzsvarotākas un nesteidzīgākas attiecības ar laiku.

Nevar gan teikt, ka vecumdienās laiks nesteidzas un ka tas ir tikai psihes efekts, ko rada perspektīvu maiņa no nākotnes uz pagātni un atmiņām. Tomēr akcents jāliek uz attieksmi pret laiku. Iespējams, sirmā vecumā dzīves izjūta ir tāda, ka dzīve paskrējusi kā viens pavasaris un tagad tuvojas noslēgumam. Šī izjūta nav vienīgi psiholoģiski aplūkojama vecuma pazīme. Šajā dzīves posmā (uz nodzīvotā dzīves fona) cilvēks spēj saskatīt, cik dzīves laiks ir īss, un vairāk pievērsties mūžībai. Tā ir eksistenciāla atziņa, kas, protams, var mirklīgi apmeklēt cilvēkus arī citos dzīves posmos, tomēr tās svars un nianses palielinās, tuvojoties dzīves noslēgumam.

Šajā sakarā gribētu pieminēt XX gadsimta filozofa Dītera Henriha teikto. Viņš ir mēģinājis domāt par cilvēka dzīves laiku un mūžību. Atslēgas vārdi, domājot par mūžību, ir augstākās domas: ikviens nonāk punktā, kad ļoti daudzas dzīves nianses šķiet mazāk svarīgas, bet ir kādi piedzīvojumi vai pieredzējumi, vai domas, bez kurām tā nebūtu viņa dzīve. Tad cilvēks laika ritējumā ierauto dzīvi noliek pārlaicīgā priekšā un saka – šis ir manas dzīves sāls, šīs domas un piedzīvojumi esmu es. Tādā veidā rezumē un vienlaikus noslēdz savu dzīvi. Tas ir tikpat svarīgi, kā citos dzīves posmos svarīgs ir steidzīgais, piesātinātais dzīves ritms. Tāpēc šajā modernajā laikmetā vajadzētu mācīties savu dzīvi nepiesātināt ar daudziem notikumiem, bet vairāk uzmanības veltīt vien dažiem. Ja cilvēks ir uzmanīgs pret notikumiem dzīvē, viņam veidojas citas attiecības ar laiku nekā tam, kurš dzīvo stresā tāpēc, ka vēlas pieredzēt kaut ko vēl un vēl.

Psihoterapeite ZANE KRŪMIŅA: No psiholoģijas viedokļa varam runāt par laika uztveri kā par unikālu percepcijas veidu, kas atspoguļo notikumu norises ilgumu. Laika uztvere ir saistīta ar subjektīvu ilguma atspoguļojuma, plūduma ātruma un reālo notikumu pēctecības izkārtojuma uztveri. To nevar samērot ar citām izjūtām. Uztveres sistēma ir ļoti sarežģīta un atkarīga no atgriezeniskās saites, ko saņemam no apkārtējās vides. Var teikt, laiks ir mēraukla, ko piedēvējam kaut kādam ilgumam. Tā ir netverama lieta, kas plūst garām kā upe. Ja laiku apstādinātu, visam būtu beigas. Iespējams, tas laiku padara tik ārkārtīgi netveramu un grūti definējamu.

Laiku var aplūkot no hronometrijas, hronoloģijas un hronognozijas viedokļa. Hronometrija laiku mēra no noteikta atskaites punkta, hronoloģija – skatoties griezumā, piemēram, kā hronoloģiski veidojas dzīve, hronognozija ir laika ilguma uztvere saistībā ar emocionālu nozīmību vai nokrāsu. Runājot par laiku, svarīgi, ko cilvēks dara ar katru savas dzīves mirkli, kā izmanto iespēju dzīvot.

Lai gūtu priekšstatu par to, kā dažādos vecuma posmos ļaudis izjūt laiku, var mērīt izjūtas attiecībā pret iedomātu nogriezni, piemēram, pret cilvēka dzīvi, kur nogriežņa sākumgals apzīmē dzimšanu, bet otrs gals – nāvi.

ASV, Floridā, veiktā pētījumā cilvēkiem lūdza atzīmēt savu atrašanās vietu dzīves nogrieznī un rezultātus salīdzināja ar vidējo dzīves ilgumu. Tika konstatēts, ka jaunākiem cilvēkiem ir tendence dzīves nogrieznī sevi atzīmēt tālāk no sākumpunkta, tomēr samērā reālistiskāk, turpretī vecākiem cilvēkiem – nobīdīties uz leju no reālā vecuma punkta. Tas vedina domāt, ka, tuvojoties dzīves noslēgumam, cilvēkā pieaug trauksme, nemiers un pretestība pieņemt to, ka viņš atrodas dzīves nogriežņa beigu posmā.

Laika izjūtas atšķirības bērnībā un pieaugušā vecumā var skaidrot ar informācijas iegūšanas apjoma daudzumu. Mazam bērnam pasaule ir liels brīnums, ko viņš nepārtraukti izzina un uzsūc sevī milzum daudz informācijas. Līdz ar to laiks bērnam kļūst ilgāks. Piecgadniekam viens gads ir kā piektā daļa no dzīves, piecdesmitgadīgajam – kā viena piecdesmitā. Kad cilvēks ir pieaudzis, viņš staigā, runā un citas ierastas lietas dara automātiski. Viņā ieplūst mazāk informācijas, līdz ar to laiks it kā saraujas. Jo vairāk rutīnas cilvēka dzīvē, jo subjektīvi ātrāk paiet dzīves gadi.

Subjektīvā laika izjūta vēl ir atkarīga no intelektuālajām spējām. Arī vairākas saslimšanas maina laika izjūtu, piemēram, ar depresiju sirgstošajiem laika izjūta kļūst lēnāka vai pat apstājas, viņi vairāk fokusējas uz pagātni. Laiku citādi izjūt cilvēki, kam ir nopietnas psihiskas problēmas, piemēram, šizofrēnijas slimniekiem reizēm laiks it kā pilnībā apstājas, bet citreiz joņo. Tiem, kas cieš no mānijas, šķiet, ka atvēlētajā laikā visu var satilpināt un ļoti daudz paspēt izdarīt. Arī tiem, kuriem ir ļaundabīgie audzēji, laiks rit lēnāk: apziņa, ka dzīvei drīz var pienākt gals, laiku ieliek pilnīgi citā režīmā.

Laika izjūta ļaudīm, kas necieš no nopietnām slimībām, atkarīga no tā, cik daudz kairinātāju ir katra dzīvē. Piemēram, ja kāds dzīvo pilsētā un strādā aktīvu darbu, saņemot daudz priekšniecības prasību, viņš, visticamāk, izjutīs daudz lielāku laika trūkumu nekā cilvēks, kurš dzīvo lauku vidē un lielā mērā pieskaņojas dabas ritmam. Otrajam cilvēkam kairinātāju ir mazāk.

Reizēm tas, ka kādam ir daudz kairinātāju, var būt neapzināta aizsardzība. Radot sajūtu, ka nekam nav laika, cilvēks, iespējams, baidās apstāties, būt vienatnē ar sevi un padomāt, kas es esmu, vai daru to, ko vēlos, vai dzīvoju tā, kā vēlos. Aiz intensīvās dzīves maskējas tukšuma izjūta, kas liecina – cilvēks pats ar sevi nav mierā. Viņam vajadzīgi nepārtraukti apliecinājumi, ka viņš ir gana labs. Apstājoties viņš varētu justies kā niecība.

Informācijas daudzums, skaņas un troksnis apkārt arī rada subjektīvu izjūtu, ka laika ir mazāk. Arī kaut ko gaidot, laiks velkas, bet, atrodoties interesantā pasākumā, tas skrien vēja spārniem. Kaut ko gaidot, cilvēks parasti ik pēc brīža skatās pulkstenī, līdz ar to piesaista savu uzmanību tam, kā pārvietojas pulksteņa rādītāji, un laiku sadala mazos nogriežņos. Tad rodas izjūta, ka laika ir vairāk un tas rit lēnāk. Izjūtot pozitīvas emocijas, laiks subjektīvi paātrinās, negatīvu emociju gadījumā kļūst lēnāks. Savukārt akūta stresa stāvoklī daļai cilvēku laiks var izstiepties tik ļoti, ka šajā laika sprīdī var paspēt mobilizēt savus resursus un pieņemt svarīgus lēmumus. Akūta stresa stāvoklī īss laika sprīdis var kļūt ļoti ietilpīgs.

Mazpilsētā laika subjektīvi ir daudz vairāk, nekā uzturoties lielā pilsētā, piemēram, Rīgā. Ļaudis mazpilsētā, šķiet, runā daudz lēnāk, un viss norit ne tik strauji.

Rietumu pasaulē, urbānajā vidē vispār pastāv ļoti stingra orientācija uz nākotni. Mēs visi domājam par to, kas būs rīt, uztraucamies, vai visu paspēsim saplānot un vai pietiekami pilnvērtīgi izmantosim laiku. Ne velti mūsu sabiedrībā populāri ir saukļi – nedrīkst laiku bezmērķīgi izšķērdēt, nedrīkst pazaudēt. Pastāv uzskats: ja cilvēks laiku nekontrolē, viņš zaudē daudz iespēju, līdz ar to nenopelna naudu. Var teikt, ka pilsētvidē nemitīgi nākas būt sacensībā ar laiku – kurš kuru. Tāpēc cilvēki iekārto plānotājus, kuros dzīve saplānota gandrīz līdz sekundei. Šķiet, bez plānotāja dzīve apstātos.

Rietumu pasaule ir vairāk narcistiski orientēta. Tajā galvenā vērtība ir sasniegumi. Tiekšanās pēc tiem pieprasa strauju dzīves tempu. Turpretī Austrumu filozofija uzskata, ka lielākā vērtība ir prieks par mirkli, kurā cilvēks atrodas. Tajā vairāk runāts par iedziļināšanos un brīža izjušanu. Austrumu laika uztveri precīzi raksturo sakāmvārds “Kad Dievs tapināja laiku, viņš to radīja pietiekami daudz”. Tātad svarīgi ir tas, ko mēs ar laiku iesākam, vai mums sevi nemitīgi jāieliek mašinērijā, kurā laiks izšķīst. Arī darījumu tikšanās Austrumos vairāk tiek plānotas, ne tikai šauri orientējoties uz mērķi un uzdevumiem, bet izveidojot ar partneriem draudzīgas, uzticības pilnas attiecības. Austrumu pasaule vairāk fokusējas uz pagātni un pamatojas uz tradīcijām un vēsturiskajām vērtībām, savukārt Rietumu pasaule veras nākotnē.

Laiks – tikai cilvēka prātā

ANDREJS TARNOPOĻSKIS, viens no pirmajiem Lamas Oles Nidāla skolniekiem Rīgā, Dimanta ceļa budisma Karma Kagju tradīcijas Latvijā Rīgas centra biedrs: Budismā nav atsevišķi izdalītas laika koncepcijas. Laiks tiek skatīts saistībā ar visu pārējo, kas raksturo cilvēka eksistenci, piemēram, ar ciešanām, to iemesliem, visa pastāvošā nosacīto dabu, galveno uzsvaru liekot uz visa nepastāvīgumu. Laiks ir process, plūstoša straume, bezgalīgs un ciklisks.

Agrīnajā budismā laika koncepcija tika izmantota, galvenokārt runājot par četrām cēlajām patiesībām. Mahajānas, Lielā ceļa pamācībās laiks tiek izdalīts kā atsevišķa dharma (personiskās pieredzes elementārdaļiņa) un tiek uzskatīts par vienu no fundamentālajām ilūzijām, neziņas produktu. Katrs mirklis ir unikāls, apstākļu nosacītā pasaule, kas saskaņā ar seku un cēloņu likumu katru mirklī rodas no jauna un atkal izzūd. Intervālā starp diviem blakusesošiem laika mirkļiem pasaule pilnībā izzūd un tad rodas no jauna lielā mērā atkarībā no karmas, ko būtnes uzkrājušas iepriekšējos mirkļos.

Galvenais – budismā tiek uzsvērts, ka viss, ieskaitot laiku, atrodas mūsu prātā un nekad nevar atrasties ārpus dzīvas būtnes prāta.

Tiesa, uzskati par laiku var būt atšķirīgi un pat pilnībā pretēji atkarībā no budisma skolas, virziena un praktizētā līmeņa. Pasaulē pastāv ļoti daudzas budisma skolas, kas, par pamatu ņemot Budas mācību un cenšoties sasniegt vienu un to pašu mērķi, dara to, virzoties pa atšķirīgiem ceļiem.

Pirms divarpus tūkstošiem gadu Ziemeļindijā Buda sniedza 84 tūkstošus pamācību, un tām visām ir praktisks saturs. Katrai cilvēku grupai tika doti dažādi padomi saskaņā ar viņu attīstību un izglītības līmeni, raksturu, vecumu, materiālo stāvokli, dzimumu, rasi utt. Budisma mērķis ir atklāt un attīstīt cilvēka prāta spējas visu labā. Interesanti, ka, runājot par mērķa sasniegšanas veidiem, Buda parādās kā trīs figūras – pagātne, tagadne un nākotne.

Viena Budas aktivitātes laiks, proti, laikmets, kad viņa mācība tiek saprasta un dzīvās būtnes var to izmantot, tiek skaitīts nevis mums ierastajā veidā gados, bet tiek runāts par kalpām, par kuru ilgumu ir daudz skaistu mitoloģisku aprakstu. Viens no tiem vēsta par granīta kalnu, pār kuru laiku pa laikam lido putns, knābī turot zīda lakatiņu. Kad putns ar lakatiņu ir nolīdzinājis kalnu līdz zemei, ir pagājis viens laikmets.

Ja vēlies nobalsot par šo rakstu, sūti SMS ar tekstu

TXT BALSS

uz numuru

1897


Nobalsots 106 reizes


Maksa (0,36 LVL) ir pievienota telefona rēķinam vai atrēķināta no priekšapmaksas kartes.
Atbalsts: +37129469896 | zinuspice@gmail.com | Piedāvā fortumo.lv
IESKATIES!

Materiāls publicēts sadarbībā ar vietni

Ievietots : 07 Aprīlis 2016

Skatīts : 319 reizes

Avots : http://www.la.lv/laiks-kas-tu-esi/3/

Birkas : laika, laikmetā, filozofi, laiks, filozofijas, laikmeta, laiku

(Balsu nav)
Portāls iesaka
Komentāru pagaidām nav. Esi pirmais !
Pievienot komentārus var tikai reģistrētie lietotāji.
[ Reģistrācija | Ieeja ]
Ziņu Spice neatbild par rakstiem pievienotajām lasītāju atsauksmēm, kā arī aicina portāla lasītājus, rakstot atsauksmes, ievērot morāles un pieklājības normas, nekurināt un neaicināt uz rasu naidu, iztikt bez rupjībām. Lūguma neievērošanas gadījumā Ziņu Spice patur tiesības liegt rakstu komentēšanas iespēju, kā arī dzēst neatbilstošos komentārus.
Komentāru noformēšana
kas-notiek.ucoz.lv

Pieklājīgs veids kā netieši atteikt - mainīt sarunas tēmu.
-- Grasians

«Žigulis» nepamana «sarkano» un pakļūst zem tanka

  • Visi aktuālie video
  • 5 Decembris vēsturē

    Cik daudz naudas mēnesī tērējat mobilā telefona sarunām?
    Atbildes: 66
    Ārstniecības augi Latvijā | Пик известий | Uzturēšanu nodrošina uCoz | Katalogs | Kinofilm@LV