22 Martā, Piektdiena
Sievietēm :

Cits Andrejs Ēķis. Divas dzīves. Divas sievietes

Sievietēm » Personība

Palielināt Samazināt 29 Aug 2011 , 17:21

Cits Andrejs Ēķis. Divas dzīves. Divas sievietes

«Zini, kad biju jaunāks, man bija kaut kā neērti fotografēties,» atzīstas Andrejs, «nu, nevarēju, un viss. Es vienmēr domāju: kas ir tā lieta, ko cilvēki redz?

Ko viņi redz manī, kad ierauga foto? Es domāju kā kinooperators: ko cilvēki redz no tā, ko es nofilmēju? Bet tagad man nav problēmu fotografēties: es zinu, kādu mani redzēs cilvēki.»

Šķiet, Andrejs Ēķis ir apguvis miera mācību: pēc 15 gadiem Latvijas Neatkarīgajā televīzijā, pēc klupieniem un cēlieniem, pēc traģēdijas, kas satrieca viņa ģimeni pirms dažiem gadiem. Andrejs nebaidās smaidīt, kaut arī smeldzīgās atmiņas ir turpat – blakus, Andrejs nevairās atstāt savu domu un veikumu nospiedumu laika smiltīs. «Man vairs nav problēmu. Esmu mierīgs. Es zinu, ko pārējie redzēs,» viņš ir pārliecināts.

– Kad tu bijis mazs bērns, tu domāji, ka strādāsi televīzijā?

– Tas ir vislabākais jautājums, kādu man var uzdot. Atklāti sakot, es visu laiku par to esmu domājis. Šo jautājumu analizēt mani pamudināja kāds draugs: viņš mēģināja izpētīt, no kurienes un kādā veidā cilvēkā rodas vēlmes par kaut ko kļūt, kaut ko darīt. Kad biju mazs bērns, man bija viena šausmīga atkarība: man vajadzēja ņemt televizoru, gludekli vai radioaparātu un to izjaukt – lai paskatītos, kas tur ir iekšā. Tad, kad mūsu puikām bija kādi pieci, septiņi vai astoņi gadi, es kā lielāko medījumu un dārgumu atradu vecu televizoru, kurā bija lampas un visādi citādi verķi, un aiznesu puikām. Teicu – še, izjauciet! Un viņi nejauca to televizoru, viņiem nebija šīs vēlmes... Tā bija viena manas atbildes daļa.

Un otra... Tēvs bija nopircis kinokameru un atstājis to uz galda. Es to kameru paņēmu, ielādēju filmu, visu izpētīju un nofilmēju klasesbiedrus. Attīstīju filmu un saaicināju viņus, lai noskatās. Un es novēroju vienu interesantu lietu. Es nebiju ne smukākais, ne gudrākais čalis klasē, bet tad, kad es pacēlu kameru pret meitenēm, un tad, kad rādīju šo filmu, viņas visas gribēja būt citādas: skaistākas, labākas. Tajā aparātā laikam ir kāda maģija, cilvēks iekšēji sakārtojas, viņš grib izskatīties smukāks, jo visvairāk par visu pasaulē viņš mīl sevi. Un tad, kad visi skatījās sevi uz ekrāna, man gribējās nolikt krēslu otrādi un no ekrāna puses skatīties uz auditoriju – redzēt, kā cilvēki reaģē. Lūk, tā ir maģija! Kopš tā brīža es iemīlējos tajā visā. Laikam esmu valdonīgs: sajust, ka varu pastarpināti likt cilvēkam smieties, raudāt, pārdzīvot.

– Tagad tu arī vēro au-ditoriju?

– Mani tikai tas vien interesē. Savulaik mēs savai televīzijai uztaisījām plakātus, uz kuriem bija safotografēti dažādi cilvēki visās iespējamās vecuma grupās, un pierakstījām klāt, piemēram, tā. Šī ir Silvija, viņai ir 48 gadi, un viņas ienākumu līmenis ir tāds un tāds. Un tad sekoja jautājums: vai tavs stāsts spēs viņu aizkustināt (sadusmot, ieinteresēt utt.)? Atceries, kad avīzi Diena vadīja Ēlerte, tas bija tāds politisks laikraksts, kur nebija cilvēkstāstu, bet ikvienu politiku taču var pasniegt caur cilvēkstāstiem. Bet tajā fakultātē, kur žurnālistiku māca Anda Rožukalne, tas, protams, nav svarīgi. Taču jābūt tā: lai paskaidrotu valdības vai parlamenta politiku, jāpastāsta, ka Marijai ir pensija tik un tik. Ja viņas pensiju samazinās par tik un tik, tad viņai atliks tikai pakārties, jo viņai būs jāatsakās vai nu maizes, vai nu no zālēm, vai nu no apkures.

Kāds amerikānis, pie kura mācījos, man teica, ka atslēga uz televīziju ir līdzpārdzīvojums. Ja tev nav līdzpārdzīvojuma – aizmirsti to televīziju! Kāpēc tik populāra ir Labestības diena mūsu televīzijā? Jo mēs likām iekšā līdzpārdzīvojumu kādam konkrētam cilvēkam. Nevis salabot jumtu kādam bērnunamam – kaut gan arī jumts ir svarīgs – bet izdarīt tā, lai Jānis staigātu, lai Māra dzirdētu un lai Kārlis redzētu. Tas viss ir personiski. Tam tā ir jābūt.

– Vai šīs atziņas tevī ir emocionālas vai ra- cionālas?

– Zini, ko esmu ievērojis... Kad desmit cilvēki sēž pie galda un klausās kādu stāstu, katrs to uztver citādi. Viens redz plakanu, cits – telpisku bildi, vēl kāds to uztver kā matemātisku formulu. Bet emocionālais līdzpārdzīvojums ir visiem vienāds, sevišķi tad, ja stāstnieks prot dziļi un emocionāli pasniegt savu stāstu. Ja Dombrovskis bez jebkādām emocijām, piemēram, paziņo: mūsu valsts IKP būs septiņi procenti... Nu, viņš var sev to paziņot. Kas man no tā? Un tev kas no tā? Nekas! Un tu man jautā – vai es apzināti vai neapzināti raisu emocijas. Jo tu vairāk strādā savā profesijā, jo tu vairāk sāc saprast – un apzināti saprast. Kad cilvēks strādā savā profesijā, teiksim, pirmos desmit gadus, viņš neapzināti šaudās uz visām pusēm, arī es esmu iztērējis daudz televīzijas naudas dažādos eksperimentos, un tagad es sāku saprast, kas un kā jādara.

Tagad saprotu, ka visa pamatā ir stāsts. Pareizāk būtu jautāt: cik stāstu šodien tev būs ziņās? Un nevis sižetu!

– Skatoties filmas vai kādu raidījumu, kādreiz jūti sariešamies asaru?

– Protams. Augusts Sukuts man reiz teica, ka labākais kritikas teikums par kādu filmu ir šāds: es smējos, un es raudāju. Tas nozīmē, ka šajā filmā bija ne tikai negatīvās emocijas, bet arī pozitīvās, tas nozīmē, ka filma kārtīgi izdarbināja visu manu emocionālo instrumentu. Mēs taču visi esam cilvēki, un mēs smejamies un raudam, ja esam pareizi uztaisīti. Skatoties kādu amerikāņu filmu, kurā viņi uzvar marsiešus un filmas beigās paceļ savu svītroti zvaigžņoto karogu, es domāju: kas tas ir par spēku, kas tajā brīdī man liek būt lepnam par amerikāņu nāciju? Tas nozīmē, ka filma uztaisīta profesionāli: kopīgā bilde, satraucošs tuvplāns, precīzi iespēlēta mūzika, asaras... Pārdzīvojums!

Pie mums lielākoties taisa abstrakto mākslu. Nu, labi, taisiet, bet cik tad var? Neapnīk? Tagad mans lielākais kaifs ir nevis radīt, bet gan saprast – kā tiek veidotas izcilas filmas? Kaifs ir saprast zīmju valodu, saprast, kāpēc tas kadrs, tā reklāma strādā, bet tā – ne. Katru dienu man ir kāds atklājums. Tas ir tāpat kā bērnībā izjaukt veco televizoru.

– Varbūt tu atcerēsies kādu savu pēdējo ekrānpārdzīvojumu? Tādu, kas aizkustināja.

– Nu, man, tādam vecam... Uzdevi gan jautājumu. Mani aizkustina... Katrs jau glābjas no problēmām, kā prot. Ja ir baigie mēsli, tad es sev saku: par to es padomāšu rīt...

– ... kā Skārleta romānā Vējiem līdzi.

– Jā, tieši tā. Bet, ja es nevaru iemigt... Man ir draugi, kas vakaros pa puspudelei vīna iedzer, un tad viņi var iemigt. Tagad jau nav kā jaunībā – nokrīti uz spilvena un tūdaļ aizmiedz. Tagad es par daudz sadomājos, tāpēc nevaru aizmigt. Nevaru pārslēgties uz mieru! Iveta, mana sieva, kad nācu mājās no darba, man teica: tā, tagad divus aplīšus ap māju! Tā jau ir: tu tikko darbā esi kāvies, atskrien mājās un skaties: nu, kam tad te tagad sadot?! Pēc diviem aplīšiem ap māju es nomierinos un tad nāku iekšā. Bet, lai aizmigtu, es paņemu grāmatu, piemēram, Zelta teļu vai Šveiku, un es jau zinu, kādas tur būs emocijas – es izlasu pāris lapas un atslēdzos. Var arī ar filmu atslēgties. Ar kādu visstulbāko bojeviku, kur Švarcenegers vai Stallone uzstājas. Tu paskaties tādu trulu, bet profesionāli uztaisītu filmu, neko nedomā un – aizmiedz. Tāpēc man nevajag vīnu, man pietiek ar profesionālām lietām. Ja nebūtu šādu relaksantu, es stabili līdz diviem trijiem naktī domātu, mani grauztu problēmas.

– Es reiz redzēju vienu brīnišķīgu grāmatu. Tā bija tevis rakstīta, tevis veidota, tajā bija milzum daudz bilžu, kas stāstīja par tavas Ivetas dzīvi. Šī grāmata ir mīlestības apliecinājums, tā ir tik aizkustinoša, cik vien aizkustinoša var būt vīrieša atzīšanās savai aizsaulē aizgājušajai sievietei. Savai sievai, savu bērnu mātei. Tu jau zini, par kuru grāmatu runāju.

– Jā. Tā grāmata tika izdota piecdesmit eksemplāros. Tagad es jau spēju par to runāt... Man ļoti daudz palīdzēja mācītājs Juris Rubenis. Viņš neteica: cilvēks mirst. Viņš teica: cilvēks aizbrauc uz citu vietu. Cilvēks it kā pārceļas uz citu līmeni, uz kuru tu nevari piezvanīt. Kad bija Ivetas bēres, uz sienas mainījās kādas 150 Ivetas bildes. Jautras. Un visās Iveta smējās. Ir taču paradums atvērt zārku. Bet mēs visi zinām, ka zārkā cilvēks ir citāds. Bet cilvēks jāatceras tāds, kāds viņš bija patiesībā. Un šī grāmata patiesībā bija paredzēta maniem dēliem. Iveta, vairs nebūdama šeit, tomēr turpina programmēt viņus tālāk. Programma, ko cilvēks ir ielicis, dzīvs būdams, turpinās. Grāmata bija Ivetas domu piefiksējums. Atnāk manas vedeklas, es viņām iedodu grāmatu, Iveta caur to sarunājas ar vedeklām. Katrā ģimenē taču ir svarīgi kā- di desmit baušļi, tāpēc lai tie dzīvo tālāk – caur šo grāmatu.

– Jācer, arī tavi dēli ir tikuši pāri traģēdijai – mammas zaudējumam.

– Es domāju, jā. Vecākajiem dēliem laimējās tādā ziņā, ka viņiem jau bija otrās pusītes. Dēliem bija, kur paglābties. Sievietes plecs, un tā... Jaunākais piekļāvās man. Zini, pirmos astoņus gadus Iveta man teica: ej un strādā. Tas nozīmē: audzināšanā es nepiedalījos gandrīz nemaz. Es varēju urbt. Un tagad es gandrīz četrus gadus urbju viens pats – audzinu jaunāko dēlu. Ar vecākajiem dēliem bija tā: līdz astoņpadsmit gadiem viņi abi noliedza TV, medijus, viņiem tas viss riebās, fāteris viņu acīs bija vislielākais... nejēga. Tagad vairs tā nav: vecākais dēls strādā mūzikas kanālā. Bet mazais puika vēl ir noliedzošajā stadijā – viņam drīz būs divpadsmit. Vidējais mani jau padarījis par vectētiņu.

– Viņš tevi padarīja par vectētiņu diezgan agri.

– Es par to biju ļoti priecīgs! Un vēl meitenīte piedzima! Emīlija. Dēls, jāteic, bija nobijies. Bet ar vīriešiem tā ir: man bija 24 gadi, kad mums dzi- ma pirmais dēls, un es arī biju nobijies. Un kā var pateikt: tas par agru, tas par vēlu. Kā Dievs deva, tā notika. Mums ar Ivetu bija plāniņš: ja tā notiks un ja kāds kaut ko negribēs, tad mēs uzaudzināsim.

– Tu esi optimists. Šķiet, līdzīga optimisma piesātināta ir tava draudzene Daina, ar kuru kopā esi kādu gadu. Viņa kādā intervijā teica, ka cilvēks nedrīkst skumt ilgi, jo tad viņš kļūstot īgns un neglīts.

– Ar mani ir tā: es nespēju būt strīdā ar cilvēku vairāk par dienu. Ja kāds gribētu mani iznīcināt, tam cilvēkam vajadzētu uz mani dusmoties, piemēram, piecas dienas. Tos ar dusmīgajām sejām es dēvēju par sifilitiķiem. No īgnajiem un dusmīgajiem aiziet draugi, viņi paliek vieni, viņi saēd paši sevi – tāpēc sifilitiķi. Bet cik ilgi cilvēks sēro un skumst... To es zinu, esmu izgājis tam cauri.

Reiz savedu kopā Juri Rubeni un Jāni Streiču, un viņi runāja par nāvi, par to, kas notiek ar cilvēku PĒC TAM. Šo sarunu ierakstīju. Tagad es varu runāt par nāvi, kaut kas ar mani ir noticis šajā jautājumā. Nu, lūk, un šajā sarunā izkristalizējās doma, ka cilvēks – lai viņš varētu izdzīvot – sēro no viena līdz trim gadiem. Bet toreiz, kad viņi abi runāja, man šķita – nē, nekādā gadījumā, mana dzīve ir beigusies jau tagad.

Taču pēc šiem trim gadiem es sajutu: viss paliek gaišs, ir sākusies it kā cita dzīve, un tā – pirms tam – arī bija cita. Ir tā: tu piedzimsti, un tu esi viens. Kādu laiciņu ar tevi kopā dzīves vilcienā brauc mamma, programmējot tevi, tad kādu laiciņu – Iveta, un ik pa laikam tev blakus parādās cilvēki, ar kuriem tev ir pa ceļam. Bet aiziesi tu atkal viens. Tagad, pēc trīsarpus gadiem, kopš nav Ivetas, man ir sajūta, ka esmu cits Andrejs. Tagad es braucu pa citām sliedēm. Es mainos. Tāpat kā ikviens cilvēks mainās. Arī mani puikas tagad ir citi cilvēki. Es nevaru viņus nepalaist. Ir mātes, kas nemitīgi grib paturēt savus bērnus. Bet tā viņus var nobeigt! Bērns taču nevienam nepieder, viņš ir pats savs.

– Kā Daina tev palīdz? Viņa ir teikusi, ka nejūtas kā ielāps uz mīļotā cilvēka rētām, jo «tādām rētām ielāpu pasaulē nav».

– Es domāju par sievietēm. Es neko nevaru salīdzināt – viņa ir pilnīgi citāds cilvēks. Bet palīdz algoritmi. Katram ir kaut kāds iekšējais algoritms: ja pats esmu pustraks, tad otra pustrakā blakus – tas būtu pilnīgs čau. Bet kādam tas būtu tieši vajadzīgs! Savukārt man blakus ir vajadzīgs tāds... mieriņš. Un Daina man to dod.

Mana pārliecība ir tāda, ka cilvēks viens nevar būt. Kad Iveta aizgāja, es teicu: nekad vairs nebūšu kopā ar citu! Rubenis mani kušināja: nekad nesaki nekad.

– Zinu kādu jauku cilvēku, kurš zaudēja sievu, kuru bija karsti mīlējis. Gadu pēc sievas nāves viņš apprecējās otrreiz. Daudziem, protams, bija nekautri komentāri par neatdzisušu gultu un tamlīdzīgi. Bet kāda kuram darīšana, kādā ritmā un kādā izjūtā dzīvo šis cilvēks? Varbūt viņš nespēj būt viens?

– Ja viņš būtu palicis viens, tad varbūt viņš nojūgtos vai pakārtos. Ko tad teiktu lielie runātāji? Ja cilvēks pēc tādas traģēdijas grib būt kopā ar otru cil-vēku, tad viņš glābjas, viņš meklē palīdzību. Tāds ir mans skaidrojums un ma-na izjūta.

– Kā tavi dēli satiek ar Dainu?

– Es domāju, ka būs trakāk, bet ir ļoti labi. Puikas saprata. Man bija bail, ka būs greizsirdība, sak, mammas vietu ieņem. Bet neviens jau nevar ieņemt mammas vietu. Puikas zina, ka Daina ir mans draugs. Pēc Ivetas aiziešanas ilgi jutos ļoti smagi. Man bija pilnīgi vienalga, kas ar mani notiek. Bija tāds niķis – staigāt pa ielām. Naktī. Varēju taču pa galvu dabūt. Bija pat interesanti: nu, kas tagad būs?

– Kā tu domā, vai mēs visi satiksimies – tur?

– Daudzi saka: tu pēc nāves satrūdēsi, un viss. Citi apgalvo: būs tev viņsaules prieki! Tam es neticu. Bet tās četrdesmit dienas pēc Ivetas aiziešanas es jutu: viņa staigā man blakus. Ilgu laiku draugiem lūdzu, lai viņi pasaka, ja ir redzējuši Ivetu sapnī: varbūt viņa man grib ko pateikt? Bet neviens neko neteica. Un tad es redzēju sapni: es guļu, Iveta skatās manī, un tad viņa pārvēršas arvien spēcīgākā gaismā, tādā siltā labsajūtas gaismā, kas mani burtiski iecep gultā, un tad, kad labsajūta ir visspēcīgākā, gaisma pēkšņi izdziest. Izrādījās, ka tas ir sapņu sapnis: tajā brīdī Ivetas dvēsele aizgāja.

Viss ir atkarīgs no tevis: vai tu tici tam vai netici. Es ticu, ka visus reiz satikšu. Un vēl vienu lietu Juris Rubenis man izstāstīja. Kad cilvēkbērns ir mammai vēderā, viņam tur ir labi, silti un mierīgi. Pēkšņi kāds nezināms spēks viņu stumj ārā, un bērns sāk pretoties: kāpēc? Es negribu! Neparko! Un tad caur sāpēm viņš iznāk kādā daudz lielākā, nezināmā telpā. Bet varbūt mirstot cilvēks arī iziet kādā lielākā, viņam vēl nezināmā telpā? Man atliek tikai viens – ticēt tam vai neticēt. Nav jau obligāti jādomā par kādu bārdainu vīriņu tur, debesīs. Var domāt arī citādi. Bet, ja tic, tad noteikti ir vieglāk dzīvot.


Ja vēlies nobalsot par šo rakstu, sūti SMS ar tekstu

TXT BALSS

uz numuru

1897


Nobalsots 394 reizes


Maksa (0,36 LVL) ir pievienota telefona rēķinam vai atrēķināta no priekšapmaksas kartes.
Atbalsts: +37129469896 | zinuspice@gmail.com | Piedāvā fortumo.lv
IESKATIES!

Materiāls publicēts sadarbībā ar vietni

Ievietots : 29 Augustā 2011

Skatīts : 1183 reizes

Avots : http://zinas.nra.lv/izklaide/dzivesstils/54521-cits-andrejs-ekis-divas-dzives-divas-sievietes.htm

Birkas : filmas, filmu, Lnt, televīzijā, televīziju, Ēķis

(Balsu nav)
"Ziņu Spice" rekomendē
Komentāru pagaidām nav. Esi pirmais !
Pievienot komentārus var tikai reģistrētie lietotāji.
[ Reģistrācija | Ieeja ]
Ziņu Spice neatbild par rakstiem pievienotajām lasītāju atsauksmēm, kā arī aicina portāla lasītājus, rakstot atsauksmes, ievērot morāles un pieklājības normas, nekurināt un neaicināt uz rasu naidu, iztikt bez rupjībām. Lūguma neievērošanas gadījumā Ziņu Spice patur tiesības liegt rakstu komentēšanas iespēju, kā arī dzēst neatbilstošos komentārus.
Komentāru noformēšana

Tā, ka prātu pazemot nav iespējams, tam, sākot to vajāt, atriebjas.
-- Bomaršē

Rīgas svētku tiešraide

  • Visi aktuālie video
  • 22 Martā vēsturē

    Vai uzskatāt, ka klimata pārmaiņas var reāli apdraudēt Latviju?
    Atbildes: 47
    Ārstniecības augi Latvijā | Пик известий | Tiek izmantotas uCoz tehnoloģijas | Katalogs | Kinofilm@LV