Radio SWH intervija ar Marselu Hosu : Ziņu aģentūra ZS
7 Decembris , Trešdiena
Sports :

Radio SWH intervija ar Marselu Hosu

Sports » Dažādi (Sp)

Palielināt Samazināt 3 Mar 2012 , 10:42

Radio SWH intervija ar Marselu Hosu

Pēc tam kad gaviles norimušas un stadions ir tukšs, kad izkliegti ziņu virsraksti un tu esi atpakaļ savas istabas klusumā, kad uzvarētāja gredzens ir iegūlis skapī, kad viss greznums ir izbalējis un fanfaras noklusušas, pāri paliek nezūdošas vērtības – tiekšanās pēc izcilības, tiekšanās pēc uzvaras, centieni ar savu dzīvi padarīt pasauli par labāku mītnes vietu. Tā savulaik teicis Vinsents T. Lombardi, leģendārs amerikāņu futbola treneris, un šos vārdus es gribētu attiecināt uz šīsdienas ADZPDZ viesi, sportistu, kam minētās sajūtas ir pazīstamas un kura pasaules šībrīža vieta ir Latvija. Iepazīsimies – Rīgas «Dinamo» hokejists Marsels Hosa.

Sveiks, Marsel! Kā tev klājas?

Paldies, labi.

Kā ir pareizi - Marsels jeb Marcels?

Marcels.

Vai tas ir slovāku vārds?

Nedomāju vis. Drīzāk franču. Bet vecākiem laikam patika, un tādēļ pie šāda vārda tiku.

Cik vecs tu esi?

Man ir 30.

Tātad tu piedzimi Čehoslovākijā?

Slovākijā, nevis Čehoslovākijā.

Bet pirms 30 gadiem tā taču bija Čehoslovākija?

Jā, bet es esmu slovāks.

Kur tu piedzimi?

Es piedzimu mazā pilsētiņā Ilavā. Tā ir pavisam netālu no manas dzimtās pilsētas Trenčinas. Piedzimu tur, jo Trenčinā slimnīca bija slēgta, tādēļ mammai bija jābrauc dzemdēt uz Ilavu.

Tā ir ļoti maza pilsēta – 50 000 iedzīvotāju vai vairāk?

Nē, mazāk. Tā ir ļoti maza pilsētiņa. 5, 10 minūšu attālumā no Trenčinas.

Vai tu atceries, kā notika Čehoslovākijas sadalīšana? Vai varbūt tavi vecāki to atcerējās?

Tas notika 1993.gadā, kad atdalījāmies no čehiem.

Tas notika mierīgi? Bez vardarbības?

Jā, jā. Šis ir labs jautājums, taču man nav spilgtu atmiņu par šiem notikumiem, jo tolaik biju vēl mazs puika, mani īpaši neinteresēja, kas tur notiek. Varbūt tikai pajautāju vecākiem, kas notiek.

Kādu tu atceries savu bērnību?

Manā bērnībā viss notika ap hokeju. Jau kopš mēs ar Marianu piedzimām. Mūsu tēvs spēlēja hokeju, tā ka mēs ar šo sporta veidu pieaugām. Un vecāki praktiski visu laiku bija kopā ar mums ledus hallē, treniņos, spēlēs. Un tā tas turpinās joprojām.

Vai vecāki tev stāstīja par Prāgas pavasari, kad 1968. gadā jūsu valstī iebrauca padomju tanki? Es zinu, kopš tā laika čehoslovāki neieredzēja padomju hokeja komandu un īpaši tās tālaika treneri Anatoliju Tarasovu. Čehs Jozefs Golonka, kad iemeta ripu krievu vārtos, nogūlās uz ledus kā biatlonists un, demonstratīvi paņēmis hokejnūju kā šauteni, izlikās, ka tēmē tieši Tarasovam. Vai tu to zināji? Vai varbūt par to ir stāstījis tēvs?

Šo stāstu dzirdu pirmo reizi. Kad aizbraukšu mājās, un šobrīd pie manis tieši ir arī vecāki, noteikti pajautāšu tēvam. Tas ir ļoti interesants stāsts. Tad es vēl nebiju piedzimis. Bet gan jau tēvs zinās, vai taisnība tas, ko leģendas stāsta.

Kad biju mazs latviešu puika un pasaules čempionātā Čehoslovākija spēlēja ar Padomju Savienību, vienmēr jutām līdzi čehoslovākiem, jo atcerējāmies padomju okupāciju un tankus, gluži kā Prāgā un šeit, Latvijā 1940.gadā.

Jā, to es arī atceros, esmu piedzīvojis. Kad mums vēl bija viena komanda ar čehiem, spēles pret Padomju Savienību bija ļoti īpašas.

Vai kas līdzīgs ir ar spēlēm, kurās slovāki tiekas ar čehiem?

Mūsu starpā ir liela sāncensība. Pat ja tā ir tikai pārbaudes spēle. Taču tas viss ir tikai uz ledus. Man pašam draugos ir daudzi čehu hokejisti. Taču, kad uzkāp uz ledus, tad draugu vairs nav, jo tad mēs spēlējam par savu komandu, savu valsti.

Kas un kad nolēma, ka mazais Marcels būs hokejists?

Man šķiet, ka to nolēmu es pats. Jo mūs neviens nespieda. Mēs gājām uz tēva spēlēm, bijām ar viņu kopā ģērbtuvēs, un līdzko mēs paši uzkāpām uz ledus, sapratām, ka gribam būt hokejisti. Bija jāveic garš ceļš, lai kaut ko sasniegtu, taču, manuprāt, tas bija to vērts. Domāju, ka vecāki lepojas ar to, kas mēs esam pašlaik.

Vai pie pusdienu galda ģimenē visas sarunas bija tikai par hokeju?

Vispār jā.

Nekādu pasaku, šūpuļdziesmu?

Protams, kad bijām mazāki, bija arī skola. Vecākiem pirmajā vietā bija skola, tad hokejs. Bet mums ar brāli pirmajā vietā vienmēr ir bijis hokejs.

Kāda bija mātes loma?

Viņa par mums visiem ļoti rūpējās. Gan uz ledus, gan ārpus tā. Viņa mums visā palīdzēja, arī ar skolas darbiem. Gluži kā jebkuri labi vecāki. Lielā mērā pateicoties mammai, mēs ar brāli esam šo visu sasnieguši. Protams, arī tēvam, taču mammai bija tikpat liela loma mūsu dzīvē un hokeja karjerā.

Vai atceries, kad pēdējoreiz aiznesi viņai puķes?

Labs jautājums. Gribēju nopirkt viņai ziedus Valentīna dienā, taču viņa nebija šeit. Pēdējā reize, šķiet, bija kaut kad vasarā. Tāpēc, ka sezonas laikā esmu Krievijā, bet viņa ir savās mājās. Dažreiz viņa aizbrauc apciemot mani vai brāli uz Čikāgu. Taču ziedus biežāk sanāk viņai dāvināt vasarā.

Vai ģimenes lokā dziedājāt vai dejojāt?

Noteikti nedziedājām un nebijām arī nekādi īpašie dejotāji. Taču man patīk mūzika.

Kādai mūzikai tu dod priekšroku?

Daudzi zina, ka esmu liels DJ TIESTO fans. Un man patīk šāda stila mūzika. Dance, trance, house. Šādu mūziku klausos jau daudzus gadus, un var teikt, ka esmu liels fans.

Bet kādēļ tieši šāda mūzika? Zinu, ka hokejistiem lielākoties patīk divu veidu mūzika. Sandim Ozoliņam, cik zinu, patīk rokmūzika, AC/DC u.tml. Savukārt tev patīk kaut kas pilnīgi pretējs.

Es nezinu. Mans pirmais elks, kad biju pusaudzis, bija SCOOTER. Viņš ir no Vācijas. Biju liels viņu fans. Kad 16 gadu vecumā pārcēlos uz ASV, lai tur spēlētu hokeju, draugs man iedeva disku ar TIESTO. Tolaik es par viņu neko nezināju. Sāku klausīties, un kopš tā laika, šķiet, 2000.gada, ļoti daudz klausos šo mūziku.

Kādēļ tev ir 81. numurs? Vai tur ir kāds stāsts?

Tas notika junioru līgā ASV WHA Portlendā. Kad tur sāku spēlēt, nēsāju numuru 17. Tad kaut kā iešāvās prātā doma to nomainīt. Droši vien tādēļ, ka redzēju, ka citi spēlētāji sev izvēlas lielākus numurus. Nolēmu, ka vilkšu 81., jo esmu dzimis 81. gadā, un kopš tā laika arī spēlēju ar šo numuru. Daudzi man šo jautājumu uzdeva, kad brālis spēlēja Otavā. Tur viņam bija krekls ar numuru 18, un daudzi domāja, ka velku 81 tāpēc, ka tas ir pretējs viņējam. Visu laiku nācās to noliegt un skaidrot, ka tas vienkārši ir mans dzimšanas gads.

Vai atceries sajūtas, kad pirmoreiz tiki uzaicināts uz Monreālas Canadiens?

Jā, tas ir neaizmirstami. Katram hokejistam pirmā spēle NHL ir neticams pārdzīvojums. Kad mani draftā izvēlējās Monreāla, komanda ar senu vēsturi, jutos fantastiski. Katram spēlētājam atmiņā arī paliek kāds īpašs mirklis no pirmās spēles. Un man tas bija brīnišķīgs, jo guvu arī savus pirmos vārtus NHL.

Ar pirmo pieskārienu?

Nezinu, vai ar pirmo. Tā bija spēle pret Ņujorkas Islanders, atceros, ka spēlēja arī Jašins. Jā, tas bija liels notikums manā dzīvē.

Un tad trīs gadi Ņujorkas RANGERS, kur spēlēji kopā ar Sandi Ozoliņu?

Jā, bijām kopā ar Ozo.

Kādu tu atceries šo laiku?

Tas bija viens no manas karjeras augstākajiem punktiem. Sākumā biju mazliet nobijies, jo pirmoreiz tiku iesaistīts pārdošanā uz citu klubu. Nezināju, ko gaidīt no jaunās komandas. Taču bija nepieciešamas vien pāris dienas, lai pielāgotos gan pilsētai, gan komandai. Kopš tā laika ļoti mīlu šo pilsētu. Ja vasarā ir brīvs laiks, ļoti bieži turp dodos pavadīt kādu nedēļu.

Pilsēta, kas nekad neguļ?

Tieši tā. Ņujorka ir viena no manām mīļākajām pilsētām pasaulē.Tā ir neaprakstāma sajūta. Atmosfēra, kas valda šai pilsētā, ir neiedomājama. Ļoti mīlu šo pilsētu.

Tāpat man liels notikums bija spēlēt vienā komandā ar Jaromiru Jāgru. Kopš biju mazs puika, viņš bija mans un arī mana brāļa elks. Un spēlēt vienā komandā, vienā piecniekā ar viņu bija kā sapņa piepildījums.

Kādas tavas domas par Ozo tad un tagad?

Ozo ir ļoti labs, gudrs puisis. Un viņš arī smagi strādā. Mani patiesi pārsteidz, ka viņš joprojām spēlē un ka viņš ir ļoti labā formā. Mēs labi pavadījām kopā laiku. Kad viņš tur ieradās, sākums bija ļoti labs. Komandā bija daudz čehu puišu, arī Kasparaitis, vispār pamatīgs eiropiešu sajaukums. Tā ka mums gāja ļoti labi.

Vai vēlies dzirdēt joku par Sandi? Mūsu Dinamo kapteinis piebrauc pie laukuma tiesneša un jautā:

- Kā sauc jūsu sunīti? - Man nav suņa. - Kā tad tā?! Akls un bez suņa?! (Smejas no sirds.)

Tavs brālis ir NHL superzvaigzne. Vai negribētu būt viņa vietā?

Kaut kur dzirdēju izteicienu, ka vienmēr jābūt pateicīgam par to, kas tev ir, tāpēc esmu ļoti priecīgs par to, kur esmu pašlaik. Un es uzskatu, ka brālis ir pelnījis būt tur, kur viņš ir. Ir sarežģīti par to runāt...

Labi, kur Marians ir labāks par Marcelu? Vai vari salīdzināt? Un vai esi spēlējis pret viņu?

Pret viņu esmu spēlējis tikai NHL. Pirmā reize bija liels notikums – kad Monreāla spēlēja pret Otavu. Bet pārējās reizes jau bija tādas pašas kā ikdienas spēles.

Taču, ja runājam par salīdzināšanu, nedomāju, ka tas vispār ir iespējams. Viņš ir pavisam citādāks spēlētājs un daudz, daudz labāks par mani.

Apskatīju tavu statistiku, un ievēroju, ka NHL esi nospēlējis 237 spēles, KHL nedaudz mazāk. Kā tu salīdzinātu KHL un NHL? Un vai tas maz ir iespējams?

Nedomāju, ka var tās salīdzināt. Zinu, ka KHL cenšas katru gadu kļūt labāka un labāka, taču tas joprojām ir pavisam cits līmenis. Viss arī tiek organizēts citādi. Lai arī katru gadu man lūdz salīdzināt abas šīs līgas, man nav nekā mierinoša, uzskatu, ka joprojām NHL ir tālu priekšā.

Vai tev ir kāda autoritāte hokejā, sportā vai dzīvē?

Jau teicu, ka mans elks bija un ir Jaromirs Jāgrs. Un arī mans brālis Marians. Kad aizbraucu uz Ameriku, viņš man ļoti daudz palīdzēja.

Vai esi spēlējis pret Veinu Grecki?

Nē. Taču es esmu spēlējis pie viņa. Viņš mani trenēja, kad tiku no Ņujorkas pārdots uz Fīniksu. Viņš tur bija treneris.

Veins Greckis ir teicis: Visi metieni, kurus tu neizdari, simtprocentīgi netrāpa mērķī.

Bet te būs citāts par tevi: Hosa ir par uzbrukumu domājošs spēlētājs ar labu metienu. Viņš vienmēr meklē iespēju mest pa vārtiem, taču ir arī visai spējīgs piespēlētājs. Ar ripu viņš rīkojas radoši, ir spēcīgs izrāvienos un situācijās viens pret vienu.

Kurš to ir teicis?

Šoreiz ne Veins Greckis, tas ir mans un interneta viedoklis.

Ā, nu skaidrs. Es tikai cenšos darīt, cik labi vien spēju. Pirms spēlēm vienmēr sev saku – labāk met. Tā ir. Ja nemetīsi, vārtus negūsi. To es vienmēr paturu galvā spēļu laikā. Jo visi gaida, ka gūšu vārtus. Taču ne vienmēr viss uzreiz notiek pēc tava prāta, tāpēc jābūt arī pacietīgam.

Maiks Taisons teica: «Lai jūs visus nenogalinātu, es pastāvīgi lietoju antidepresantus Zoloft.» Tajā pašā laikā viņš ir arī godīgi atzinies, ka viņa lielākā vājība ir jūtīgums. Kā tu raksturotu sevi? Kādas ir tavas raksturīgākās īpašības?

Kā es sevi raksturotu? Esmu diezgan kluss puisis, neesmu liels runātājs. Vairāk cenšos klausīties, bet dažreiz ir labi arī kaut ko pateikt. Neesmu agresīvs, drīzāk mierīgs, taču, ja nolemju, ka jādara, tad izdarīšu. Es teiktu, ka neesmu kauslīgs, un arī sarunās neesmu strīdu cienītājs. Kad cilvēki sāk strīdēties, es labāk paeju prom. Neesmu tāds, kurš visu laiku kašķēsies, vienalga, ar draugiem vai ar pavisam svešiem cilvēkiem. Tā ka esmu ļoti mierīgs puisis.

Hokejisti lielu daļu savas dzīves pavada prom no mājām, no radiniekiem. Kas palīdz tev savākties sezonas laikā?

Jā, hokejistiem ir grūti, kad jādodas izbraukumos. It sevišķi tiem, kuriem ir ģimene. Man tādas vēl nav. Taču tik un tā dažreiz ir labi aizbraukt kaut kur citur, sakārtot domas. Tā ka es izbraukumos cenšos atslēgties no apkārtējā, sēžu internetā, paskatos kādu filmu, atslābinos.

Vai bez mājām ir vēl kādas vietas, kur tu vēlētos atgriezties? Ņujorka?

Jā, bet tagad vienīgais laiks, kad varu kaut kur doties, ir starp sezonām. Taču tad gribas būt kopā ar savu ģimeni, vecākiem un draugiem, aiziet uz kādu koncertu, izklaidēties. Pirms diviem gadiem devos uz Ibicu kopā ar draugiem.

Dejas, transs un ballītes.

Jā, tā ir ļoti jautra sala. Tāpēc jau cilvēki turp dodas. Pagājušajā gadā divas nedēļas pavadīju Ņujorkā. Tas bija ļoti aizraujoši. Vasarā gribas vismaz uz kādu laiku pilnībā atslēgties no hokeja, mainīt vidi. Atslēgt smadzenes no hokeja un darīt pavisam ko citu.

Tu pieminēji koncertus. Vai esi uz kādu bijis pēdējā laikā?

Esmu bijis uz TIESTO UN ARMIN VAN BUREN koncertiem, bet es apmeklēju arī SENSATION WHITE pasākumus. Monreālā reiz biju uz BON JOVI kocertu. Taču parasti apmeklēju dažādus deju mūzikas pasākumus.

Kāda loma mūzikai ir tavā dzīvē? Kur tu to klausies?

Kur vien varu. Mašīnā, mājās, autobusā, lidmašīnā. Es klausos mūziku katru dienu.

Vai klausies arī slovāku mūziku?

Slovāku mūziku klausos tikai tad, kad esmu kopā ar valsts izlasi, jo tur puiši ģērbtuvēs parasti liek slovākus. Mēs visi nākam no dažādām komandām, kur katrs klausās ko citu, bet, kad esi kopā ar savējiem un spēlē par savu valsti, tad klausāmies slovāku mūziku.

Kad Jūliuss Šuplers viesojās šajā raidījumā, viņš minēja kaut kādu populāru slovāku grupu, kas dziedāja dziesmu «Kočka». Zini tādu?

Jā, protams. Tā ir ļoti populāra dziesma. Un arī grupa – ELAN. Šī grupa pastāv jau daudzus gadus un spēlē joprojām.

Vai tu varētu dzīvot Rīgā?

Domāju, ka varētu gan. Jau iepriekš esmu teicis, ka jūtos te ļoti labi. Man ar šo pilsētu viss saskanēja jau no paša sākuma. Man te ir viss, kas nepieciešams. Šī ir ļoti eiropeiska pilsēta, daudzi cilvēki runā angliski, kas man ir ļoti labi. Nav arī tālu no manām mājām. Tikai pusotras stundas lidojums līdz Vīnei. Tā ka jā, ja vajadzētu, es te labprāt dzīvotu.

Vai tev Rīgā ir kādas iemīļotas vietas? Kas tev patīk Rīgā? Nedomāju Arēnu Rīga.

Jā, lielu daļu gan laika pavadu Arēnā vai Piņķu treniņu hallē. Dažreiz aizeju uz kādu filmu Forum Cinemas, pastaigāju pa pilsētas centru, šopings, iepērkos SPICĒ. Es parasti vienkārši cenšos atslābināties, izmest no galvas hokeju.

Vai esi bijis uz operu vai teātri?

Nē, parasti neeju uz tādām vietām.

Vai lasi grāmatas? Un ja jā, tad kādā valodā tev labāk patīk tās lasīt?

Man jāatzīst, ka neesmu liels grāmatu cienītājs. Šķiet, ka pēdējā grāmata, ko izlasīju, bija Jaromira Jāgra biogrāfija, un tas bija ļoti sen. Varbūt, kad palikšu vecāks, sākšu lasīt vairāk. Tagad pārsvarā lasu tikai dažādus žurnālus un sekoju notikumiem pasaulē. Kad ir garlaicīgi, vai nu kaut kur aizeju izklaidēties, vai arī palieku mājās un sarunājos ar draugiem skaipā, vai arī spēlēju PLAYSTATION.

Vai mūzika un kāda īpaša dziesma spēj tevi saraudināt?

Varbūt dziesma nevar mani saraudināt, bet uzdzīt pamatīgas skumjas gan. Mūzika var mainīt manu garastāvokli, taču nedomāju, ka varu apraudāties.

Esi emocionāls vai aukstasinīgs cilvēks?

Esmu iekšēji emocionāls, taču cenšos to neizrādīt uz āru.

Kad tu pēdējo reizi raudāji? Bērnībā?

Pēdējo reizi ir skumji atcerēties. Jo tas bija mana drauga Pavola Demitras bērēs.

Kādreiz leģendārajam PSRS hokejistam, uzbrucējam Anatolijam Firsovam bija brīnišķīga sieva, kas bija viņa balsts un acuraugs. Kad Nadežda nomira, tas burtiski salauza slaveno hokejistu. Viņš vairs nevarēja atrast sev dzīvē vietu, dienām sēdēja pie viņas kapa un pēc diviem mēnešiem aizgāja turpat, kur sieva, – uz viņpasauli.Tu tici tādam hokejista mīlas stāstam?

Kāpēc ne. Tādas lietas mēdz notikt. Var jau būt, ka tas ir mazliet dīvaini. Bet cilvēki taču mēdz teikt, ka iespējams ir viss. Tā ka es īpaši neaizdomājos par to, vai tas ir iespējams.

Austrālijas basketbola izlases komandas treneris L. Geizs reiz teica: «Trīs lietas dzīvē jāpieņem bez kurnēšanas: ilgstošs lietus, nāve un tiesneša lēmums.» Vai tu tam piekrīti?

Jā, ļoti labi pateikts. Es noteikti tam piekrītu.

Ko tu domā par latviešu sievietēm? Un vai tu zini daudz latviešu sieviešu?

Tu domā personīgi? Pirmkārt, latviešu sievietes un meitenes ir ļoti skaistas un jaukas. Es viņas mīlu, taču man vienmēr pirmajā vietā būs slovāku un čehu meitenes.

Vai ir kādas atšķirības starp čehu un slovāku meitenēm? Vai tu spēj tās atšķirt?

Nē, varbūt tikai pēc valodas. Čehiem ir daudz skaistu meiteņu, bet man, protams, labāk patīk slovāku.

Kas tev garšo un kas ne?

Es varu ēst visu. Neesmu izvēlīgs. Man ļoti garšo viss, ko gatavo mana māmiņa, it īpaši slovāku ēdieni. Bet man arī ļoti garšo McDonalds. Parasti, kad staigāju apkārt, ēdu to. Taču vislabāk man tiešām patīk slovāku virtuve.

Kāds ir tavs lielākais sapnis dzīvē? KHL čempions? Stenlija kauss? Vai varbūt jauka ģimenes dzīve ar daudziem bērniem?

Pašlaik man vēl nav savas ģimenes. Tāpēc tagad svarīgākais ir hokejs. Visu mūžu hokeju nepaspēlēsi, tāpēc jācenšas sasniegt maksimālo. Šobrīd galvenais mērķis ir tikt pēc iespējas tālāk izslēgšanas spēlēs. Un domāju, ka katram spēlētājam augstākais sezonas mērķis ir izcīnīt kausu. Un man tas ir Gagarina kauss.

Vai ir kāds cilvēks, kura dēļ tu būtu gatavs ziedot savu dzīvību? Ja tev būtu atlikušas tikai piecas minūtes, ko dzīvot, kam tu zvanītu?

Saviem vecākiem un brālim.


Ja vēlies nobalsot par šo rakstu, sūti SMS ar tekstu

TXT BALSS

uz numuru

1897


Nobalsots 280 reizes


Maksa (0,36 LVL) ir pievienota telefona rēķinam vai atrēķināta no priekšapmaksas kartes.
Atbalsts: +37129469896 | zinuspice@gmail.com | Piedāvā fortumo.lv
IESKATIES!

Materiāls publicēts sadarbībā ar vietni

Ievietots : 03 Marts 2012

Skatīts : 842 reizes

Avots : http://www.tvnet.lv/sports/hokejs/412842-radio_swh_intervija_ar_marselu_hosu

Birkas : Dinamo, Hosa, radio, hokejists, Hosu, sportistu, intervija, SwH

(Balsu nav)
Portāls iesaka
Komentāru pagaidām nav. Esi pirmais !
Pievienot komentārus var tikai reģistrētie lietotāji.
[ Reģistrācija | Ieeja ]
Ziņu Spice neatbild par rakstiem pievienotajām lasītāju atsauksmēm, kā arī aicina portāla lasītājus, rakstot atsauksmes, ievērot morāles un pieklājības normas, nekurināt un neaicināt uz rasu naidu, iztikt bez rupjībām. Lūguma neievērošanas gadījumā Ziņu Spice patur tiesības liegt rakstu komentēšanas iespēju, kā arī dzēst neatbilstošos komentārus.
Komentāru noformēšana
kas-notiek.ucoz.lv

Iegrožo savas antipātijas. Mēs ar vieglumu ļaujamies nepatikas sajūtai pat pret cilvēkiem, kuru pārākumu mēs apzināmies. Šīs dabas dotās zemiskās tieksmes vadīti mēs dažkārt uzdrošināmies uzklupt pat dižiem cilvēkiem. Lai saprāts to tur savos grožos - nav lielāka kauna par nepatiku pret tiem, kas ir par mums labāki; cik slavējamas ir simpātijas pret varoņiem, tikpat apkaunojošas ir antipātijas pret tiem.
-- Grasians

«Žigulis» nepamana «sarkano» un pakļūst zem tanka

  • Visi aktuālie video
  • 7 Decembris vēsturē

    Vai jūsu paziņu lokā atrodas kāds, kurš nemaksā nodokļus?
    Atbildes: 45
    Ārstniecības augi Latvijā | Пик известий | Uzturēšanu nodrošina uCoz | Katalogs | Kinofilm@LV